mani atkal nenormāli kārdina zemes smarža. braukāju pa pilsētu un cenšos uzost kādu leknāku, trūdošāku vietu. aiz Skonto halles, pie Hanzas ielas vai pie Viesturdārza dīķa jau var labi saost, bet citreiz paveicas - tuvāk ir kāda iela pārrakta iela un nāk svaiga mitruma smarža. man tās ļoti pietrūka lielpilsētās, kur viss ir asfaltā un smird tikai no metro šahtām vai parkos pēc sterilas kūdras. tokijā pavasarī nebija man zināmās mostošās dabas smaržas. bija lietus pret asfaltu, pielijuši ķiršziedi, bet tiem trūka šīs dubļu pamatnots.
laukos, katrreiz ejot uz tualeti otrā dārza galā, pieliecos pie uzraktā kartupeļu pleķa, ceļu zemi gabaliem pie deguna, bet tad tas trakums kļūst tikai lielāks - gribas bāzt zemi arī mutē. par to tikai domājot, man jau pilna mute ar siekalām. grauzt tādu aukstu, irdenu zemes pikuci, kas sprūst mutē. man liekas, es atceros kaut ko tādu no bērnības, zinu, ka tā labi garšo. es diezgan naski ēdu granti, akmentiņus no tāda raupjāka cementa.
veikalu kartuepļi visi pēdējā laikā tādi tīri nomazgāti. es gribu, lai man piezvana durvīs laucinieks un atnes lielu, smilšainu, drusku iepelējušu maisu, kas smaržotu koridora stūrī.