es zinu, es zinu. bet nu ko man izlikties, ka man šādu sajūtu nav? kādreiz bija tāds populārs aizliegums - neraudāt uz ielas, bet tikai mājā spilvenā.
es nezinu, kāpēc man ir šitāds konflikts iekšā un kāpēc es nevaru katru dienu par visiem 100 % izbaudīt savu "brīvību". varbūt tāpēc, ka agrāk tā nebija? varbūt es ilgojos pēc kaut kā tīrāka? varbūt tāpēc, ka kaut kas cilvēcīgs man tomēr nav svešs..

ps man liekas, jo vairāk mani rūda, jo riebīgāka es sev šķietu, un jo lielāks man ir protests pret šo rūdīšanu. bet jā.. tā sajūta, ka tam ir kaut kāda jēga, tā tomēr līdz galam nepazūd. tāpēc es turos. un rīt gan jau būs labāk.