nevar teikt, ka Vincents bija bailīgs, kau tpārāk drosmīgs arī neizskatījās. Viņš vienkārši gribēja dzīvot, jo viņam jau kopš bērnības likās, ka viņa dzīve ir jēgpilna. Tā ir tāda dzīve, kas ir pilna ar jēgu, kaut arī pasaule kopumā ir pilna ar visu ko, tikai ne to. Tā ir pilna ar nejēdzībām. Tā tas bija arī tolaik, kad Grūtzundertas pilsētiņa vēl tikai gaidīja Godo atnākšanu, tāpat kā to gaidīja pārējā pasaule. Godo atnākšana bija svarīga tāpēc, ka tas atklāja visas kārtis, kas bija jau gadu simtus gulējušas ar muguriņām uz augšu. Bet stiprinieks Godo – nu, teiksim, kaut kas apmēram starp Kinkongu un Aristoteli – apcēla tās kārtis kā tādas velēnas. Un kas atklājās? Atklājās, ka karaļiem ir sešinieku sejas, bet citās kārtīs vispār nav nekā. Un ka blefošana (tas ir tāds paņēmiens spēlē, kad jāmelo tā, lai citi neredz) ir bijusi augstākajā pakāpē visus šos gadus, jo nevienam! Nevienam pašam nebija drosmes pateikt – tu blefo! Nu, tāpec neviens tās kārtis arī necēla.
Bet te nav runa par Vincentu, jo viņš visu zināja par tām k;artīm jau kopš bērnības. Jo tas spogulis, ko tēvs viņam reiz atnesa no baznīcas, rādīja patiesību palaikam, jo tas bija ļoti patiess spogulis. Tāpēc arī Vincents caurām dienām tajā skatījās, jo tur viņš redzēja savu patieso seju. Tā izskatījās pēc krāsainas kartiņas – tādas, kā tagad daudz pārdod Monmartrā vai pat.. katrā otrā lētā krogā un vannas istabā. Bet toreiz, kad Vincents tās redzēja, viņš bija pirmais, jo neviens tādas vēl nebija redzējis. Un kad viņš tur tās bildītes tai spogulī skatījās, Samuraji par viņu pagalmā smējās, jo viņi neko tādu neredzēja. Un pat ja redzēja, tad viņiem tās nemaz nepatika, jo tās bija tādas kā zirga galvas, kuras vēlāk Vincents nēsāja kājās un zīmēja. Viņiem likās, ka tās nebija skaistas, bet Vincentam – ka viņa dzīve ir jēgpilna.

[turpinājums sekos]