varbūt vērtīgākais no visa šī Beļģijas ceļojuma beigās izrādīsies tas, ko es izdarīšu ar savu franču valodu, kura patiesībā man ir uzbuvēta uz diezgan ļodzīgām pamatu sastatnēm. tagad vēlreiz to apgūstot pa mazam vārdiņam kopā ar Eiženu - tā kā mācās iezemiešu bērns, nevis svešvalodu skolēns - es to atklāju citādāk un gruntīgāk. man pēkšni piešķiļas folkloras nozīme. tas, cik svarīgas ir tās mazās vienkāršās dziesmiņas, kas veido sajūtu par vietu un dzīvi kādas valodas telpā. es esmu priecīga, ka varu iegūt, nu, tā ka saaugt un iemīlēt, ne tikai ar latviešu, bet arī ar veco franču mantojumu, kurš mani vienmēr ir it kā fascinējis, bet arī licies ļoti tāls. es nezinu, kā pareizi sabalansēt abas kultūras, bet man ir prieks, ka mēs klausāmies vakaros visas tās "alouettes", "freres jacques" un "pirouettes cacaouettes", un ka tāda veidā es aizpildu tukšos pamatus, virs kuriem esmu sakrāvusi savas it kā franču valodas zināšanas.