līdz 12 izšķirstu visas lielākās franču avīzes, tad dzeru otro kafiju un ēdu līdzpaņemto maizīti. nupat aplēju svārkus ar kafijas pieniņu, mēģinot to noplēst no pārējiem.

jei. atkal sapirku franču drēbes, šoreiz Eiženam. izrādās mums apakšā vienai sienas panno restauratorei ir dzīvoklītis, kuru viņa tagad pārtaisīs par studiju un grib atbrīvoties no sava piecgadīgā dēla Baltazara mazajām drēbēm, jo pārvācas dzīvot pie sava jaunā bojfrenda uz kuģīti. vispār viņa ir arhitekte, bet pārkvalificējusies uz restauratori, lai varētu vairāk strādāt svaigā gaisā. mēs abi ar E viņas dzīvokļa dibentelpā kā tādā butikā izvēlējāmies visu, kas mums patīk, kamēr viņa vārīja tēju un spēlēja paštaisītu cimbalu, un tad ienāca istabā un teica: "tu vari paņemt arī visus manus krūšturus, jo es tos vairs netaisos nēsāt!"

varbūt vērtīgākais no visa šī Beļģijas ceļojuma beigās izrādīsies tas, ko es izdarīšu ar savu franču valodu, kura patiesībā man ir uzbuvēta uz diezgan ļodzīgām pamatu sastatnēm. tagad vēlreiz to apgūstot pa mazam vārdiņam kopā ar Eiženu - tā kā mācās iezemiešu bērns, nevis svešvalodu skolēns - es to atklāju citādāk un gruntīgāk. man pēkšni piešķiļas folkloras nozīme. tas, cik svarīgas ir tās mazās vienkāršās dziesmiņas, kas veido sajūtu par vietu un dzīvi kādas valodas telpā. es esmu priecīga, ka varu iegūt, nu, tā ka saaugt un iemīlēt, ne tikai ar latviešu, bet arī ar veco franču mantojumu, kurš mani vienmēr ir it kā fascinējis, bet arī licies ļoti tāls. es nezinu, kā pareizi sabalansēt abas kultūras, bet man ir prieks, ka mēs klausāmies vakaros visas tās "alouettes", "freres jacques" un "pirouettes cacaouettes", un ka tāda veidā es aizpildu tukšos pamatus, virs kuriem esmu sakrāvusi savas it kā franču valodas zināšanas.