rakstītām kamanām
asinssūcēji, atņēma man visu naudu. tas nozīmē - nekādas ekskursijas uz lv, nekādu vizīšu šurp, nekādu ziemassvētku. atkal. sen to nav bijis. pēdējos, ko atceros - vienus sagaidīju uz mākslu tilta, ēdot siermaizi un drupinot to sēnā, otrus skatoties uz kaut kādu taizemiešu izdekorētu plastmasas egli ēkā, kas ne ar ko neatšķīrās no psihiatriskās slimnīcas.
japānā ziemassvētkus protams ļoti mīl - tie ir svētki, kad jāsapērk sev visādas mantas, jāēd torte un jāved otrā pusīte uz Love Hoteli. Jāpiezīmē, Love Hoteļi bieži celti pēc Eiropas māju parauga - citreiz izskatās pēc nenopietnām villām, citreiz - katoļu baznīcām. patiesībā šādai atzīmēšanai nav ne vainas, ja vien numuriņš nav izdekorēts ar salavečiem un ziemeļbriežiem, kā bieži mēdz būt..

taču Rīgā jau ar tas viss viens balagāns. kāds tur 24.dec? kādi tur santa klausi? ziemassvētki taču atnāk sirdī kaut kur ap šo laiku, reizē ar sniega sajūtu, kad vienkārši ej pa ielu un tevī ielīst miers un piedošana. vai tas ir pirmais ziemas mandarīns, ziemas skaņa vai gaiss, vai tiešām kaut kāds eņģelis. bet tas aiziet kā ķēdīte - no cilvēka pie cilvēka. viens, kas jau nomierinājies, uzsmaida un pielipina to smaidu nākamajam, sirdis iededzas kā laternas viena pēc otras. no pārliekas tumsas, cilvēks pats sāk gaismu izstarot. un man šādi ziemassvētki atnāca vakar. patiesībā, ne reizi tie nav atnākuši 24. dec. es kādreiz mēģināju tur atnest kaut kādu skuju mājās, vai dāvanu. bet rezultātā - mēs vienkārši abi spēlējām datorspēles, lai nedomātu par to, ka nekā nav. bet nu jā.. tad mēs bijām vismaz divatā. a, tagad man sāp sirds visvairāk par to, ka viņš atkal spēlēs kompi viens pats..