resnais duraks izleca pa logu, kamēr es pa visu pilsētu viņam profesionālo kaķbarību meklēju. biju atstājusi augstākais 10 cm spraugu nolaižamajiem slēģiem. tā es parasti daru, lai caurvējš izvelk mitro sasmakumu, kamēr mēs laukā. un šodien viņam ir izdevies savas treknās miesas izpludināt laukā pa šo spraugu. mēs esam 2. stāvā un miniatūrajā iekšpagalmā ir apkārtējo māju dārza pleķīši un terases. pabāzu galvu pa logu - kā tad bļauj kaut kur apelsīnu biezoknī, redzēt nevar. sāku saukt, uz balkona iznāk pretējās mājas marokāņu skaistule rītasvārkos, rokas lauzīdama. - tad tas ir jūsu kaķis? jums vajadzēt to nekavējoties savākt! - kā lai tur nokļūstu? tas ir jūsu mājā? - nuja, ka manējā. Numur 32.
Aizeju, pēc ilgāka laika atver ģimenes tēvs: esot apzvanījis visas mājas un dienestiem zvanījis, neviens nav vēris vaļā! es saku, ka nupat atgriezos, un man ļoti žēl - viņš ir aizmucis pa neticami mazu spraugu. bet onkulis tikai piktojas - no kuras mājas jūs esat, es visās zvanīju.
protams, viņiem visa māja ļaužu pilna 16.00 pēcpusdienā, droši vien frīlanseri. es saku, ka to paņemšu, viņš ielaiž iekšā, bet turpina vārīties- no kurienes esmu un kur dzīvoju.. pastāstu, ka no LV. šis sāk par Krieviju, ka tā pareizi dara, ka Ukrainu pievieno utt. skaistule no augšējā stāva sauc: ir prom? vai kaķis ir prom? es varu kāpt lejā?
(esmu jau ievērojusi, ka daudzi te baidās no suņiem. izrādās, arī no kaķiem)