palēnām, ar pārtraukumiem lasu indonēziešu autora grāmatu, un tā ir ļoti jocīga. tai ir milzīga enerģija un viss tajā piepildās uzreiz - kā tad, kad džini izpilda vēlēšanās- bez intrigas un mīklas pa vidu: ieraugu meiteni, viņa uzreiz manī iemīlas, mani uzaicina visdārgākajā mājā un liek pie kājām zeltu un lūdz palikt, lai arī es esmu pilnīgs sūds ar neskaidru motivāciju. bet tas ir tikai sākums, pēc tam viss aiziet fraktāļos. vai arī - viņi ieiet mājā pa durvīm, iziet tai cauri uz pagalmu, un tad jau soļo pa prēriju un tur ir pilsētas un ielas, bet tas joprojām ir mājā. es nezinu pilnīgi neko par indonēziešiem un viņu kultūru, bet man top skaidra tā sajūta, kā ir domāt un būt indonēzietim - no stāstījuma plūduma, nevis tikai no sižeta. un tāpēc man liekas, ka ir ļoti svarīgi, ka tiek tulkota literatūra no visādām tālām, mazām vai izbijušām zemēm un valodām. un ka tā tiek rakstīta šajās valodās.