arrgh, mēs esam apmetušies Marokā. saimnieki sāka kārtot mūsu neejošā boilera problēmu: saimniece ar bērnu padusē aizgāja "tepat uz laukumiņu, kur parasti sēž visi boileru labotāji", atnāca ar vienu, kuram puse sejas ir nodauzīta zila, ilgi kaut ko murmulēja, kaut ko mīņājās un grozīja, kāpa laukā pa logu - skatījās skursteni. pateica, ka nevar salabot, ka vajadzēs kādu no Boileru kompānijas, kuru iešot pameklēt "tepat uz laukumiņa", varbūt vēlāk pēcpusdienā šis būs atnācis dzert tēju.

tagad es vismaz sāku saprats to laukumiņu, kurā parasti sēž daudz arābu veču un un pa vidu zēni spēlē bumbu. izrādās, viņi strādā.