Ir meitenes, kuras es cienu, kuras es apbrīnoju. tās ir tādas drosmīgas meitenes, kas piemeeram zīmē bildes un raksta grāmatas vai ko citu. kas ar vieglu drošu žestu dara savu darbu un kurām sanāk. [puikas gan arī, bet šoreiz par meitenēm] es nekad tāda neesmu bijusi.. kad es dodu roku kādai no tām meitenēm... es pat to nedodu, jo man bail ir no pieskārieniem. un mana roka man liekas ... tā nav dodamā roka. tā ir ēna. Es parasti sēžu uz savām rokām, lai nemētājas.

Atceros vienreiz viena tāda meitene atnāca pie mums uz dzīvokli. Es tad biju pavisam maziņa. Viņa paņēma manu roku un teica – ak, dievs, cik tev ir jauna roka. Sadzērās vīnu un apraudājās. Es tagad esmu viņas vecumā un es skatos uz savu roku. Un man liekas, ka tā ir tieši tāda pati – vecā nodevēja. ar to meiteni mēs dažreiz sarakstamies. Tā ļoti pieklājīgi, lai gan varētu arī vairāk, bet mums ir tādas kā darba attiecības. Un man joprojām viņa liekas ļoti braša. Un es šodien pieķēru sevi sakām – ja man būtu viņas iekšas, tad gan es būtu varena meitene. Bet man nav.