nevaru saskaitiit laiku uz pirkstiem, jo tie laiks ir pa 6, bet pirksti pa 10.

es palaidu garām, kas šosezon kopējā modē, bet man ir rustikāls. jūrnieki jau aizgāja prom kādu laiku, tagad kokvilnas sarafāni skandināvu virtuves aizkaru krāsās un baltas blūzes ar piepūstām īsām piedurknēm - ne kā princesei, bet kā tādai muižniecītei.

vakar visi gaaja uz franchu cirku, es arii loti gribeeju, bet nevareeju tikt. shodien aizgaaju. uz himmel uber berlin. man treshdienu pusdienlaikos blakusielas kinoteaatrii raada redzeetas filmas par 800 jeenaam divas no vietas.
es vakar loti gribeeju iet uz franchu cirku, bet diemzheel nevareeju tikt. shodien tiku uz shuupoleem un kad nokaapu, atnaaca viens un izstiepa jautru meldinju ermonikaas, es uzliku vinam savus spaarnus un aizgaaju uz furgonu izbreekties, pa celam apgriezdama virpuli ap savu asi, jo maaku arii tad kad raudu pasmieties. *Mon pays, je reviens dans mon pays* - *Mon pays, ce n'est pas un lieu mais des gens* jaa, nu un kas, ka es shoreiz apraudaajos jau pashaa saakumaa, bet ne jau par to ir runa.

nafig taadas filmas kaads taisa? taas tak nav cilveekiem domaatas. kas ir tie cilveeki, kas taadas skataas un ko tur redz? vai vai to sktaaas tie pashi, kas, kad tu taadam gribi aplikt roku ap kaklu, iekniebj saanos un uzsauc *nice buns baby, gribi nokniebties?*. tie pashi, kas pirms miileeties apdomiigi aizraada - ja tu paliksi staavoklii, es tev uzreiz pasaku - vareesi pati iesaakt ar to beernu, ko gribi, paardot izsolee vai kaa, man no tevis nekaadas piekabes negribaas. bet nu taa tachu notiek! nu ir taa. nu, vismaz tas ir tas, ko es zinu par cilveekiem..

vai ir taa, ka kaut kaadu taadu ceelaaku mesidzhu vini nes iekshaa un nevienam neraada, un viss ko saka otram ir skarba ironija, jo iekshaa kaut kas shausmiigi gruzd un smeldz, bet to jau nevar nekur likt. un tad tikai kad iegaajis tumshaa telpaa aci pret aci ar lielo ekraanu var sev atziities, ka ilgojas kaut kaa lielaaka, ceelaaka utt., bet sava vaajuma deelj nevar pie taa tikt. vai tas ir taa, ka dziive tagad ir organizeeta taa, ka var par 800 jeenaam uz paaris stundaam noliist tumshaa kaktaa padziivot pa iistam, pa lielam - taa kaa ir, taa kaa to iisteniibaa juut, bet nesanaak.

nee, nu es runaaju tiiri no zaales vidus poziicijaam, var jau tur visaadi analizeeties. mees visi kolektiivi shad tad piekriitoshi maajam ar galvu un uz sitienu apraudamies. un es zinu, ka tie cilveeki, kurus es zinu arii uz visaadaam taadaam filmaam iet un dazhi pat naktiis dzeju raksta par to, kaa gribeetu satikt kaadu kaut ko taaadu izdariit.. un liekas visu saprotam, bet pa dienu ak tu dievs.. pasarg.. cik operatiivi visi prot paarsleegties un izlkities u.c. ka nekaa taada nav un nav bijis.

un tad es domaaju.. bet kaa.. vai tad tieshaam vajadziigs ir karsh.. kas izshkir, sadalaas zemeslode ar plaisu un karstu lavu pa vidu un tad 50 gadus kaads meedz peec otra ilgoties. bet laikam tas tikai taa no debesiim un pa gabalu, jo pa dienu dienu no dienas visiem baigi labi sanaak taapat. un tad kad kara nav? kas tad notiek? nedomaaju, ka taa var buut - karsh jau nekur nepazuud. staigaa visi un godiigi smaida ar matu zheleju ap ausiim un nes sevii karu, nes sevii revoluuciju, nes sevii visaadas neitronu bumbas un sasodiiti labi prot izlikties.

oh, ye! mans treshdienu koleegiits .. es vinu driiz no sirds iemiileeshu - tagad vinsh montee kko no izvaroshanas seerijaam. pagaajshnedeel bija dzemdiibas. un vinsh konsekventi atsakaas lietot ausis. varu tikai mineet, kas mani gaida naakamnedeel.

dievs uzklausiija manu gaaniishanos - iignjam pie blakus galdinja paraadiijaas austinas.

[bet es jau biju paarnaakusi ar atriebiibas plaanu - smarzhiigu, garshiigu pusdienu kaarbinju, kas izdaliijaas pa visu telpu]

tak, luudzu nesteidziniet mani!!!!!! es jau taa daru 4 lietas [vismaz] vienlaiciigi. un pirms laika taapat nekas nesanaaks vai ja sanaaks tikai kaukaads atskaites surogaats. un atnaaks.. es zinu. kaa ziema peec vasaras. guarantee.

nu, ir taa ar tokiju, ka te ir daudz skaista, bet nav kur izliist, nav kur atkaapties. viss ko vari nofikseet ir rakstu raksti tuvu aciim priekshaa, viss sanaak makro, viss sanaak musturis. tikai liinijas, kas savieno maaju sienas, elektriibas stabus un cilveekus. ielas ir shauras kaa man plauksta un caur katru plashaaku viili kaa adata vilciens dragaa. nesanaak biezhi nekaads viens objekts centraa un tukshums apkaart, ilgs un kluss, vientuliigs kaut kaa veerojums. ir tikai kompoziicijas un attieciibas, patterni, kas aizsedz debesis. kaut kur paretam var nokert kaadu, kas skataas pa logu uz aaru viens pats savaa istabaa. taadas acis meedz buut skumjas, bet taas arii loti aatri noveershaas, kautriigi pasliid aiz aizkara un paliek atkal milioni vienaadu tukshu logu ar spozhu spuldziiti virs katra vakaraa.

Juus [tauta!] noteikti zinaat vairaak nekaa es zinu, bet es lieku savu cieto disku kjiilaa, ka par to nieku, ko zinu, esmu arii paarliecinaata.

* Foreign intellectuals find Tokyo interesting since it is not rational, but rather spontaneous and fickle. There are few areas here that are controlled by a sense of reason.* - saka viens fotograafs, bet par to kaut kaadaa oktobra numuraa.

nu, viss viss! es liekos mieeraa. atpakal pie teciilas. piippauziite izbeidzaas!

[es atvainojos lasiitaajiem par savu postu nehomogeenumu un vaajumu, bet tas ir mans pieziimju blocinsh; un vieniigais ar ko pagaaniities dzimtajaa valodaa]

- ko var rakstiit visu peec kaartas?
- a, tu nelasi!

kaadas 10 Keiko un 15 Fumiko.
es saaku aizvien labaak saprast, kaa nonaak liidz meeriishanai papagailjos un zilonjos.

kopsh saacies karstuminsh, aspiriins iet kaa uudentinsh.

pēdējā laikā saasinājusies šitā paranoja - ka mani jau sen tur aizdomās, bet iecietīgi nogaida, kamēr padošos. ofisa meiteņu acis dažkārt nodod slēptās bailes. johaidī.

Ir meitenes, kuras es cienu, kuras es apbrīnoju. tās ir tādas drosmīgas meitenes, kas piemeeram zīmē bildes un raksta grāmatas vai ko citu. kas ar vieglu drošu žestu dara savu darbu un kurām sanāk. [puikas gan arī, bet šoreiz par meitenēm] es nekad tāda neesmu bijusi.. kad es dodu roku kādai no tām meitenēm... es pat to nedodu, jo man bail ir no pieskārieniem. un mana roka man liekas ... tā nav dodamā roka. tā ir ēna. Es parasti sēžu uz savām rokām, lai nemētājas.

Atceros vienreiz viena tāda meitene atnāca pie mums uz dzīvokli. Es tad biju pavisam maziņa. Viņa paņēma manu roku un teica – ak, dievs, cik tev ir jauna roka. Sadzērās vīnu un apraudājās. Es tagad esmu viņas vecumā un es skatos uz savu roku. Un man liekas, ka tā ir tieši tāda pati – vecā nodevēja. ar to meiteni mēs dažreiz sarakstamies. Tā ļoti pieklājīgi, lai gan varētu arī vairāk, bet mums ir tādas kā darba attiecības. Un man joprojām viņa liekas ļoti braša. Un es šodien pieķēru sevi sakām – ja man būtu viņas iekšas, tad gan es būtu varena meitene. Bet man nav.

japāņu zēni mēdz būt apsēsti
japāņu meitenes arī
ne tikai japāņu arī

vienai meitenei acu aarsts pateica, ka asaras beigsies, ja paarstaas peec pusnakts skatiities datora ekraanaa. taa arii dariishu.

LoL :(