es dažkārt iztēlojos, ka varētu kaut kas notikt un būt tā pa īstam laimīga kā cilvēki mēdz būt, nevis ar pašsuģestiju. tās ir ļoti saldas domas. ir jau labi tā kā ir. uz savu roku. un drošvien pat vēl labāk nekā pie cilvēkiem. bet tad ienāk prātā, ka klosterim ir sienas un varbūt es prastu būt arī aiz tām.

man liekas, ka jākļūst priecīgākiem. galu galā vasara un no dienvidiem var pārvest gliemežu čaulas un plastmasas rokassprādzes.

http://yy.lv/upload/index.php?ACT=4&f=42983&ext=MP3

apleju plasmasas turziņā makaronus a la makšķerauklas ar verdošu ūdeni, un uzpeld un piebriest ar rozīgiem vēderiņiem pret debesīm bariņš sīciņu garnelīšu. es iedomājos par maziem, brūniem vidusjūras zēniem, kam tādām pilnas kabatas - pagrābj un šķin a la saules puķu sēklas, izpļaudami zvīņu muguriņas caur izkritušo piena zobu spraugām.

ir patiešām baigi silti un labi. no rīta atbraucu uz staciju pirmā, apdzinu vienu, kas ar vienu roku stūrēja savu ratu, bet ar otru melnu lietussargu par saulessargu turēja - jeļi jeļi klumbrēja, lai nedod dies neapdeg seja un mati, bet es visa iekš rustikālā - bretaņas nacionālā - nodevu saulei tikko no piedurknēm izkūņojušās divas garas, baltas rokas, kas stiepās līdz pat stūrei, un plecus, un pieri un samiegtas acis.

es šodien vienbrīd pacēlu acis uz debsīm un redzēju brīnumu.. dirižabli!!

After studying medicine and mathematics at Tokyo University, Shusaku Arakawa decided to study painting....

uz mūža baigām viņš nāca klajā ar:

---we have decided not to die---
---architecure against death----

http://www.reversibledestiny.org/home.php

es zinu, ka miegs būs dziļš un salds. mēģinu pavilkt vēl nedaudz šo brīdi pirms miega.