nu, ir taa ar tokiju, ka te ir daudz skaista, bet nav kur izliist, nav kur atkaapties. viss ko vari nofikseet ir rakstu raksti tuvu aciim priekshaa, viss sanaak makro, viss sanaak musturis. tikai liinijas, kas savieno maaju sienas, elektriibas stabus un cilveekus. ielas ir shauras kaa man plauksta un caur katru plashaaku viili kaa adata vilciens dragaa. nesanaak biezhi nekaads viens objekts centraa un tukshums apkaart, ilgs un kluss, vientuliigs kaut kaa veerojums. ir tikai kompoziicijas un attieciibas, patterni, kas aizsedz debesis. kaut kur paretam var nokert kaadu, kas skataas pa logu uz aaru viens pats savaa istabaa. taadas acis meedz buut skumjas, bet taas arii loti aatri noveershaas, kautriigi pasliid aiz aizkara un paliek atkal milioni vienaadu tukshu logu ar spozhu spuldziiti virs katra vakaraa.