mani paralizē konflikta situācijas visādās attiecībās. un, audzinot brāļa dvīņus, man parasti iestājās panika situācijā, kad es mēģinu izrādīt autoritāti un sakliegt, bet viņi zviedz un turpina mani apmētāt, piem, ar sieriņiem. es esmu viņiem devusi pa dibenu un sakligusi vēl vairāk, bet tam nav bijis nekādu rezultātu. zīro. un nekad arī neemsu sapratusi, kā viņu vecāki vai mana māte tur panāca kādu klausīšanu.

ar Eiženu so far es jutu tomēr kaut kādu nelielu saķeri, nu, ka viņš tomēr negrib man tīši darīt sliktu, grib, lai mamma laba un eižens labs. šodien iestājās kaut kāds errors, bet nujā stulbi - kā es varu pieprasīt lai viņš guļ vai, teiksim, čurā uz pasūtījumu. sliktais visā bija viņa reakcija - uzjautrināšanās. un es atļāvos būt dusmīga. un mēs abi bijām nepiekāpīgi. viņš negulēja, bet es nedevu viņam to, ko viņš man pēc tam prasīja (ķiverīti, multenes, nečurināju, ēst padevu bļodā un klāt nesēdēju). viņš gan lepns putns - atkārtoti nelūdza, atrada sev visādas nodarbes, bet beigās tomēr ieritinājās man klēpī, pieglaudās un aizmiga. un es viņu sabučoju, satinu un aiznesu uz gultiņu.