atkarībā no tā, kas par problēmu un kādu efektu grib panākt (tip, lai 'saprot kko un pieņem zināšanai, izdarot nākotnes izvēles' vai lai rezultātā kkas tiek izdarīts nekavējoties). Lielākoties informējot viņu par situācijas neadekvātumu (kkas viņa rīcībā vai rīcības trūkumā mūs apbēdina, sāpina, nomāc, sadusmo), īsi izklāstot kāpēc un piedāvājot risinājumu (piekāpšanos (ar nosacījumiem), piekāpšanos no abām pusēm, sodu u.tml.). 'sods' parasti ir komunikācijas pārtraukšana un vai izvairīšanās no komunikācijas, bet tas darbojas, jo mūsgalā bērnam ir ļoti svarīga tieša un aktīva saskarsme.

tas totāli nedarbojas vecumā starp 1,5-3 gadiem, kad bērns vairs nav bebītis, bet vēl arī nav pārāk saprātīga būtne, tip, vārdus izteikt māk, bet to nozīmi pilnībā neapzinās, ķermeni kustināt māk, bet dažu kustību sekas neapzinās, līdz ar ko reasoning tur nesanāk..
tas totāli nedarbojas, ja 'sodītājs' ir noguris un pats uzvelkas vai vnk "mēģina atkratīties"