;) Galvenais - nesabēdāties, ja kaut kas nesanāk. Ja vienreiz nesanāk, sanāks citreiz, kā jau ar visu.

Par to bļaušanu atcerējos - Kurtam līdz aptuveni 9 gadu vecumam bija mēnessērdzība, staigāja un runāja pa naktīm. Ja staigāja, vienkārši aizvedu uz gultu, sabučoju un sasedzu, bet, ja runāja, reizēm pusmiegā vienkārši uzbrēcu "Kuš!" :D parasti nostrādāja. Vispār es diezgan bieži bļaustos, kad vajag un kad nevajag, bet manējie pārāk nebaidās, jau pieraduši. Ne jau tā, ka ar baigajām dusmām, vienkārši nokliedzos kaut ko. Mūsu ģimenē visi bļaustās, varbūt tāpēc mēs visi to tā mierīgi uztveram..