Vispār esmu novērojusi, ka ar bērniem ir līdzīgi kā ar suņiem (vai, cik humāni tas skan, vai ne? :D) - kad tu viņam kaut ko liec darīt, tas ir jādara ar iekšējo pārliecību, ka tev ir taisnība, ka viņam ir jāpaklausa un ka viņš nevar tevi nepaklausīt. Viņi to jūt. Ja pieaugušais ir pārliecināts par sevi un to, ko saka, bērns paklausa. Neracionāli, bet patiesi - viņiem ir kaut kāda maņa, ko pieaugušie tik labi neapjauš. Kāpēc gan lai viņš neklausītu? Tu taču neliec neko tādu, no kā viņam būs sliktāk, gluži pretēji. Viņam tas ir jāsaprot. Ja runa ir konkrēti par gulēšanu, es mazus vienkārši lieku gulēt un nepievēršu uzmanību īdēšanai, viņi ātri iemanās neīdēt, jo saprot, ka nav jēgas. Lielākiem stāstu, ka smadzenēm vajag atpūsties un ka miegā augšanas procesi norisinās ātrāk, tāpēc ir jāguļ laicīgi un pietiekami. Tā ir taisnība, tāpēc viņi sevišķi neprotestē. Nu, ok, Valters mazliet protestē vēl tagad, bet tas ir īpašs stāsts. ;)