Palasīju tālāk; nu nemigšana, imo, nav "sodāms" pasākums as such, bērns taču nedomā šādās kategorijās. Es droši vien ļautu darīt tā, kā pašam gribas, nevis ar varu liktu gulēt - vai arī ļautu darīt, kā grib, ja vien tā ir sēdēšana gultiņā un lasīšana/zīmēšana/tamlīdz, t.i., kāda mierīga nodarbe.

+ aukle gadījumam, kad tiešām kaut kur jābūt.

Jo īstenībā jau bērns nav atbildīgs par to, kādus plānus sabūvējis pieaugušais, un attiecīgi nav godīgi no viņa prasīt pareizu uzvedību. Un kā par spīti viņi tieši šajos brīžos arī sabojājas.