vakar visi gaaja uz franchu cirku, es arii loti gribeeju, bet nevareeju tikt. shodien aizgaaju. uz himmel uber berlin. man treshdienu pusdienlaikos blakusielas kinoteaatrii raada redzeetas filmas par 800 jeenaam divas no vietas.
es vakar loti gribeeju iet uz franchu cirku, bet diemzheel nevareeju tikt. shodien tiku uz shuupoleem un kad nokaapu, atnaaca viens un izstiepa jautru meldinju ermonikaas, es uzliku vinam savus spaarnus un aizgaaju uz furgonu izbreekties, pa celam apgriezdama virpuli ap savu asi, jo maaku arii tad kad raudu pasmieties. *Mon pays, je reviens dans mon pays* - *Mon pays, ce n'est pas un lieu mais des gens* jaa, nu un kas, ka es shoreiz apraudaajos jau pashaa saakumaa, bet ne jau par to ir runa.

nafig taadas filmas kaads taisa? taas tak nav cilveekiem domaatas. kas ir tie cilveeki, kas taadas skataas un ko tur redz? vai vai to sktaaas tie pashi, kas, kad tu taadam gribi aplikt roku ap kaklu, iekniebj saanos un uzsauc *nice buns baby, gribi nokniebties?*. tie pashi, kas pirms miileeties apdomiigi aizraada - ja tu paliksi staavoklii, es tev uzreiz pasaku - vareesi pati iesaakt ar to beernu, ko gribi, paardot izsolee vai kaa, man no tevis nekaadas piekabes negribaas. bet nu taa tachu notiek! nu ir taa. nu, vismaz tas ir tas, ko es zinu par cilveekiem..

vai ir taa, ka kaut kaadu taadu ceelaaku mesidzhu vini nes iekshaa un nevienam neraada, un viss ko saka otram ir skarba ironija, jo iekshaa kaut kas shausmiigi gruzd un smeldz, bet to jau nevar nekur likt. un tad tikai kad iegaajis tumshaa telpaa aci pret aci ar lielo ekraanu var sev atziities, ka ilgojas kaut kaa lielaaka, ceelaaka utt., bet sava vaajuma deelj nevar pie taa tikt. vai tas ir taa, ka dziive tagad ir organizeeta taa, ka var par 800 jeenaam uz paaris stundaam noliist tumshaa kaktaa padziivot pa iistam, pa lielam - taa kaa ir, taa kaa to iisteniibaa juut, bet nesanaak.

nee, nu es runaaju tiiri no zaales vidus poziicijaam, var jau tur visaadi analizeeties. mees visi kolektiivi shad tad piekriitoshi maajam ar galvu un uz sitienu apraudamies. un es zinu, ka tie cilveeki, kurus es zinu arii uz visaadaam taadaam filmaam iet un dazhi pat naktiis dzeju raksta par to, kaa gribeetu satikt kaadu kaut ko taaadu izdariit.. un liekas visu saprotam, bet pa dienu ak tu dievs.. pasarg.. cik operatiivi visi prot paarsleegties un izlkities u.c. ka nekaa taada nav un nav bijis.

un tad es domaaju.. bet kaa.. vai tad tieshaam vajadziigs ir karsh.. kas izshkir, sadalaas zemeslode ar plaisu un karstu lavu pa vidu un tad 50 gadus kaads meedz peec otra ilgoties. bet laikam tas tikai taa no debesiim un pa gabalu, jo pa dienu dienu no dienas visiem baigi labi sanaak taapat. un tad kad kara nav? kas tad notiek? nedomaaju, ka taa var buut - karsh jau nekur nepazuud. staigaa visi un godiigi smaida ar matu zheleju ap ausiim un nes sevii karu, nes sevii revoluuciju, nes sevii visaadas neitronu bumbas un sasodiiti labi prot izlikties.