hum, ja godīgi man baigais pārsteigums, cik ļoti šeit visi ir pārliecināti, ka bērns jāsūta dārziņā. es dārziņā vispār negāju un to 'brīnumaino' socializēšanos sāku 6os gados ar iešanu skolā. bet tak nebija tā, ka es pirmo reizi citus bērnus ieraudzītu ! tāpat tak man bija čomi pagalmā un labākā draudzene. vienīgais, ko es atceros, kur jutos neērti, bija, kad meitenēm un puikām kopā bija jāpārģērbjas fizkultūrai. un tīri vai liktenīgi to pirmo fizkultūru nobastoju, sakot, ka aizmirsu treniņtērpu (sports tā arī nekad nav paticis...). tai pat laikā, cik nu ir runāts ar dārziņbērniem, esmu tiešām pateicīga, ka man nekad dārziņā nebija jāiet. un man jāpiekrīt kā jau Tu teici -- bērnam manuprāt tādā agrā vecumā ir svarīga uzmanība, socializēšanās apgūšana jau tāpat man liekas visvairāk notiek tīņa gados :D

starp citu pēdējā laikā nācies bieži dzirdēt par šito grāmatu: http://www.goodreads.com/book/show/106744.Hold_On_to_Your_Kids

pat lasījusi neesmu, jo bērnu man nav, bet dzirdētas labas atsauksmes.