tīri intuitīvi man šķiet, ka, ja tā sajūtas labāk un ja ir iespēja, bērns mierīgi var palikt mājās. Iemācīsies alfabetu un ciparus ne pēc tās metodoloģijas, kā to dara dārziņā? ak, vai, tad ta problēma! Visa tā argumentācija par "tur, ārā, dzīvnieku likumi - rūdi savu bērnu pēc iespējas agrāk" kaut kā līdz galam man nešķiet pārliecinoša un izglītošana/zināšanu līmenis tiešām ir atšķirīgs (pēc mūsu pieredzes - švakāks), salīdzinot, kad ar bērnu strādā cilvēki, kuri "pieslēdzas" un kuriem rūp. Protams, kādā brīdī bērnam kļūst garlaicīgi tikai ar vecākiem un tīri daudzveidības dēļ ir vērts, ka lietas kādreiz pamāca citi ļaudis citās situācijas, bet to visu tikpat labi visādi pulciņi, skoliņas, vienreizējās aktivitātes, viesošanās, ceļošanas etc. iedod...

p.s. mūsu gadījumā vistraumatiskākā pieredze bija, ka dārziņā nācās saskarties ar dažādu "vērtību" cilvēkiem un viņu atvasēm un bija ļoti grūti salāgot tās vērtības un attieksmes, ko praktizējam ģimenē, ar tām, kas skaitās "norma" vidējā aritmētiskā pirmsskolas izglītības iestādē un vidēju aritmētisku Latvijas iedzīvotāju-vecāku uztverē. Reizēm pilnīgi bezjēdzīga smadzeņu pišana tam mazajam cilvēkam.