Es sāku iet dārziņā laikam agrāk kā trīs gados, un joprojām atceros, kā lielie mūs ķircināja un kā es raudāju, jo gribēju mājās. Tas gan pārgāja un pēc tam bija OK (ja neskaita piespiedu diendusas un olu kulteni brokastīs :)). Tai pašā laikā brālēns, ar kuru esam vienā vecumā, vispār atteicās iet dārziņā tādējādi, ka, tiklīdz aizvests, kļuva slims ar augstu temperatūru. Skolā sākām iet reizē, vienā klasē. Imho skolā viņam bija zināmas problēmas ar socializāciju, bet nevar droši pateikt, ka tas būtu tāpēc, ka negāja dārziņā, daudz taču atkarīgs no bērna rakstura. Un tagad, 30 gadu vecumā, nevarētu teikt, ka viņš būtu baigais neveiksminieks, jo nav gājis dārziņā :)
Tā ka, ja varat vēl paturēt mājās, tad droši vien vajag izmantot iespēju, nekur tas dārziņš nepazudīs.