Ingmārs zāģē ābeli bluķos, Eiž. līdz ekoņiem mērcē akmeni notekūdens vannā, bet es sauļojos plastmasas krēslā, jo man ir kafijas velni. Mēģināju nolikt gulēt šūpuļtīklā, beigās mēs gandrīz izkritām no tā. Pazaudējām līdzsvaru, viņš sev ar zābaku pa degunu, es sapinos.. Ai, labi. Jāvelk iekšā, galīgi slapjš.