nu, nezinu, mans A. negulēja pa naktīm līdz 2 gadu vecumam un mūs neviens nekad nebija izšķīris. grozījās pa gultu kā korķuviļķis, bļāva. vispār tā trauksme, diemžēl, viņam saglabājusies vāl tagad un nez vai kādreiz izzudīs pavisam. vienkārši - tāds cilvēks. bet uzticēšanos, man vismaz tā šķiet, gan iegūst ar audzināšanu un es netocu tādai cēloņsakarībai "mamma mani nelika pie pupa, kad gribēju ēst, un es viņai tāpēc visu mūžu neuzticos". es domāju, ar uzticēšanos viss būs labi, jo jūs esat gudri un mīļi vecāki:) bet tie nemieri vienkārši jāpārcieš.