es tās māsiņas guļošajai Marei klāt nelaidu. tad nu viņas nāca un špricēja, kad bērns bija pamodies. teicu, ka veselībai vajag mieru, tāpēc jau tā stresainajos slimnīcas apstākļos katra miega minūte svarīgāka par visām viņu špricēm. vēl es mēģināju mainīt palātu, jo mums arī bija ļoti skaļš kaimiņš, kurš vispār negulēja, bet tad mani sabaidīja ar to, ka citur mēs dabūsim infekcijas. un antibiotikas, kuras garāmejošajam ausu dakterim ienāca prātā nozīmēt Marei, mēs arī nedevām, tāpēc, ka nebija nemazākās pārliecības, ka tas iekaisums tur ir un tā garāmejot viņu ir iespējams ieraudzīt. galu galā mēs tais slimnīcā nonācām ar zāļu izraisītu alerģiju.
nu un pēc otrās dienas, kad akūtie simptomi bija garām, es pateicu, ka viss - braucam mājās un, ja vajadzēs arī to sistēmu atbaruksim, uzliksim un dosimies prom, jo 2 gadus vecs sīcis, kurš nedrīkst kustēties un, kad drīkst, tad nedrīskt iet ārā no 1 kvm lielas palātas, tādos apstākļos var kļūt tikai slimāks.
tas viss, protams, daudzmaz normālā veselības situācijā.