un es nevaru nedomāt par mūsu mirušo frizieri, jo viņas saloniņš ir tieši blakus ieejas durvīm un tagad tam ir nolaist slēģi un nolikta blakus svecīte. parasti, kuļoties laukā no mājas ar ratiem, mēs samājāmies ar galvām un sasmaidījāmies. un tagad tur ir tie ziedi un sveces
katrā ziņā es viņu satiku biežāk nekā kādu savu radinieku vai draugu, un tā ir ļoti jauka sajūta, kad ir tādi jauki mājinieki, pie kuriem var, teiksim, atslēgu atstāt vai tml. viņas salons gan bija mazliet dārgāks nekā tepat tuvumā esošā "kolonna" un varbūt arī stila ziņā prasītos kaut kas cits, bet tas ir tik ļoti ērti, ja uz frizētavu var aiziet halātā un naudu ienest arī kaut kad pēc tam.. un es vienkārši nespēju noticēt, ka viņa ir mirusi.
bet tā ir. ingmārs šorīt gāja lejā uz "saldo dzīvi" pēc kruasāniem, un tur konditore jau uzkāpusi uz korķa no bēdām - meita slimnīcā, dēlu no darba laiž vaļā un vēl friziere gājusi bojā auto negadījumā.