ai, bet ne jau to es gribēju teikt, bet gan to, ka šodien tehniskais bija neķitrais ķinietis (tas, kurš vienmēr šaurās biksēs slien dibenu pret zāli) un viņam nekādi nesanāca saslēgties. japāņu asistents ekrāna otrā pusē viņu lamāja, bet šis neslēdza iekšā mikrofonu atbildei un rādīja nicīgas grimases. viņi izskatījās salamājušies, bet ķīnietim protams bija nospļauties (jo viņiem patīk nospļauties). atnāca talkā ķīniete, rādīja šim pa kluso mesidžus savā telefonā un neko tā arī nesasprauda. tā kā viņi runāja ķīniski es brīdi padomāju, ka esmu nepareizajā klasē, bet tad atnāca kursa biedrs, tas kurš vienmēr klanās un krīt no krēsla jau pirmajās 5 min un izskatās pēc debila, un es zināju, ka telpa ir īstā, nevis kā toreiz, kad nosēdēju pusstundu nepareizā kabinetā un sarūgtināta atstāju telpu, kad saprau, ka esmu noķļuvusi amerikāņu literatūrā.
nu jā.. beigās ķīnieša spraudumu nācās labot veselai japāņu brigādei un šis izlikās par vainīgu, kau tāds nejutās, taču kad ienāca profesors sāka klanīties un bālēt it kā būtu patiešām pazemīgs, kāds kā mēs visi zinām viņš nemaz nav. bet nu beidzās viss labi - jo ekrāna otrā pusē neviens neatnāca. un arī šajā pusē bez manis un debila bija vēl tikai viens vienīgs klausītājs, tāpēc plazmu varēja izrubīt, bet tā protams izrubīta netika, jo tad sanāktu, ka otrās puses japāņu tehniskais var iet mājās,bet viņš negribēja iet mājās, jo tad viņš nesaņemtu naudu par šo stundu, tāpēc viņš palika zālē, gaidot kādu atnākam. es neko nenožēloju, jo mēs skatījāmies un analizējām Vitneja "arabesku", kas ir viens no skaistākajiem komp.grafikas agrīnajiem darbiem.
http://youtube.com/watch?v=w7h0ppnUQhE