ziniet ko? es gan vēl izlasīju tikai līdz 60. lpp, bet Kiviča grāmata ir laba. godīgi. var nepatikt pats Kivičs un jo vairāk tieši tad - bet grāmata ir kruta literatūra: 1) ļoti skaidrs un vienots stils, tāds piezemēti vienkāršs, kas atbilst arī naivajam grāmatas uzstādījumam un piestāv varonim, 2) varonis!! Kivičs ir dzimis bestsellera protagonists: mūziķis - sportists, kas iet taisnu ceļu un, daudz nešķirojot intereses, pēc sporta traumas ar sportisku pieeju taisa karjeru uz LV skatuves, 3) dokumentālā un antropoloģiskā vērtība, turklāt svaigs atskats uz 80-tajiem, 90-tajiem, nevis mūža nogalēs rakstītām biogrāfijām raksturīgā nostaļģija, bet tāds: mēs aizbraucām ar sporta skolu uz Zviedriju un zagām kedas. 4) nekādu poētisku atkāpju un uz nerviem krītošu dvēseles līkoču, kurus grāmatā iebāztu kāda viņa vecuma autore - sieviete vai gejs; sabiedrības analīzes lielākoties ir kodolīgas un statistiskas, piemēram: "ir priecīgi bērni un ir bēdīgi, un vēl ir arī citādi bērni, 70 % gadījumu viņi ir vecāku spogulis", 5) garšīgi, trāpīgi citu personāžu raksturojumi: "smēķēja tinamo tabaku, brauca ar melnu Ford Mondeo un ģērbās kā Bono no U2 - stilīgs džeks".

es gribēju teikt, ka šeit snobi par viņu nosmīkņās, bet ārvalstīs šīs grāmatas tulkojums varētu būt mind-blowing hits. tikai bez tā lētā noformējuma 'privātās dzīves' stiliņā par "šokējošo atklātību", bet kā amerikānisks stāsts par sasniegumiem postpadomju mērcītē.