mēs bijām nokačājuši no
ostankina un tikko noskatījāmies "ābols upē". ingmārs nebija redzējis, es bērnībā nebiju sapratusi, bet vecvecie bija aizmirsuši. es gan nevarētu teikt, ka sapratu visu arī tagad, bet, ja neskaita teicēja nenovēršamo toni, manuprāt, tā ir brīnišķīga filma, kas notur 2 sarežģītākos balansus: starp dokumentālo un spēli un starp komisko un skumjo. es neprotu pateikt, kā tā beigās ir pārtaisīta par spēlfilmu un neuzdrošinos arī pavaicāt par nosaukumu. vispār pēdējā laikā esmu pieradusi pie plānākas daiļrades un nenojaušu pietiekami visas metaforas.