vakar pusdienlaikā ķīniešu bistro bija tāda epizode: latviešu miesnieka tipa puisis, tipa urla, tāds sārtvaidzis milzis ar ridikulu somiņu, nespēja atraut acis no ķīniešu pārdevējas. viņš bija jau paēdis un negribīgi gāja laukā, bet drīz vien atgriezās, sakot tai meitenei: saulīt, es tad paņemšu vēl kādu ābolīti! izcopēja dažus cukurotos saldumus no šālītes pie kases un iebāza mutē. tā kaut ko nošņācās un iespurdza virtuvē. tik labi ābolīši! viņš mēģināja iziet no situācijas ar pohu atblāzmu sejā. un tad sauca skaļāk atkal uz virtuvi - saulīt, es vēl dažus ābolīšus! iesver man dažus ābolīšus! viņa tā aši piegāja pie kases, paņēma turzu, iesvēra, pateica - dōdzu! un pazuda.
bet lempis aizvilkās ar saviem ābolīšiem uz darbu.