biju pie mammas, salasīju ābolus, iemarinēju vistu, atradu saldētavā šņabi, nodzēru no kakliņa. šodien man mugurā ir zilpelēkā strīpainā kleita - tādas pašas šodien ir debesis un saules akmens arī, un citi. viskrutākais ir tas, ka ar katru gadu sezonu maiņas liekas aizvien iespaidīgākas un nozīmīgākas, un, cerams, drīz tās diktēs manu dzivi 100% un pašai nemaz nevajadzēs mēģināt par kaut ko iespringt. es jau tāpat neiespringstu. vajadzēs siltās drēbes, tās kaut kur izsētas pa holandi, drošvien nesavācamas. cilvēki šodien jau ģērbjas atbilstošāk mentalitātei, un daži pārcenšas un minas pretī pa tiltu sarkaniem vaidziņiem. ja man būtu 2 ls, nopirktu šņabi.