siltajos vakaros sēžam ar šefu un vēl dažiem vietējiem līdz vēlam laukā pie restorāna lēnām dzeram veco ženēvieti un pīpējam ūdeenspīpi; es vēl neemsu nokārtojusi sev visus tos numurus un nezinu arī, vai man viņus gribas kārtot; it kā jau būtu labāk, bet šefs saka, ka viņam pajāt - ja atnāks policija un aizklapēs viņa restorānu dēļ manis, tad viņš pārdos to, paņems kapučīno automātu un atvērs tepat uz stūra tabakas bodi - vai nav vienalga, kur sēdēt, satikt draugus un vakaros kopā uzpīpēt ūdenspīpi un iedzert veco ženēvieti.