es patiešām negribēju lietot vairs alkoholu un arī ne smēķēt, bet nonākusi tajā telpā ar 50 svešiem cilvēkiem (mājastēvs - vienīgais, kuru pazinu - virtuvē vārīja gruzīņu lobio), es nezināju, kur likties. es mēdzu tā justies kā bez-dzimuma, bez-vecuma, bez-virziena, liela un spēcīga būtne ar dzelzs žokļiem - tā es sāku justies japānā ejot caur pūli - bet varbūt arī pirms.. skolā jau arī. nekad neesmu jutusies ne maziņa, ne meitene, ne onkulis, ne tante. kā piedzimusi - tāda sakostiem zobiņiem un asarainu skatienu - tā arī staigāju. un augu tikai lielāka. un vakar bija tieši tāds 'dzelzs žokļu' vakars.

es tad gāju pa to VEF koridoru un viena no to mazo meiteņu kolonijas iesaucās: lielākais cilvēks valstī. tas noteikti bija citā kontekstā, taču es sapratu, ka esmu visgarākā visā pārredzamajā teritorijā. apkārt bija vēl tikai 3 m baltas butaforiju vijoles. un es izvilku cigareti. lai varētu atspiesties pret sienu ar kaut kādu iemeslu. un atkorķēju lambrusko. sapratu, ka vajadzēs iepazīties. savādāk es visu laiku palikšu uzmanības centrā. mani jau nofotografēja reizes 12. es zinu arī kapēc. jo tā sanāk portrets uz fona. turklāt, man ir aizdomas, ka vienatnē taisu jocīgas sejas. turklāt savu ķermeni parasti kaut kur atbalstu klišejiski fotogēniskās pozās.

tās meitenes izrādījās pantomīmas trupa. un viņas nosprostoja vienā jaukā brīdī koridoru. glaudās klāt un locījās ap visiem, kas gāja cauri. es negribēju viņas aizvainot. taču esmu pārāk jūtīga pret svešu cilvēku glāstiem. es biju iesprostota gaiteņa piepīpētajā galā un man ļoti vajadzēja tikt uz tualeti. man bija mazliet slikti. es teicu pantomīmas meitenēm - bija jāizmanto viltība - saprotiet, iedomājieties, ka es esmu magnēts, bet ne tāds magnēts, kas pievelk, bet tāds, kas atgrūž, pamēģiniet atliekties, tā būs pareizāk.