Kā sabruka nākotnes pilsēta
Tā bija pilsēta ar milzīgiem tiltiem, ar ēkām, kas slējās debesīs, savienotas caurspīdīgiem tuneļiem, ar ūdens baseiniem, kas klāja brīvos laukumus, un gaismu, kas spīdēja caur visiem logiem vienlaicīgi. Tā bija pilsēta, kurā nebija simbolu - viss parādījās acu priekšā savā absolūtajā formā bez saīsinājumiem. Tajā nevajadzēja piedomāt to, kā nav, jo viss iztēlotais bija reāls; nebija baiļu no iluzorā, jo viss, jo ik vīzija bija ticama – mirāžas pārvērtās vitrāžās, cerības – torņos, atspulgi – skatlogos un ilgas – tiltos. Tā bija vieta, kur mīlestība nebija kaisles un sāpju mutuļi, bet vienmērīga, spēcīga strāva, kas plūda no sirds uz sirdi un nekad neapnika. Vieta, kur skaistums uzveica ciešanas, kur visas emocijas savijās kopā un atmirdzēja kā varavīksne un izskanēja kā gamma.
Šo pilsētu saturēja kopā viens vienīgs uzticības pavediens, ko nesa rokās ikkatrs tās iedzīvotājs. Pietika tikai vienreiz paraut...