sniegs un pelēkas debesis
mana istaba izremontēta, vēl smird pēc momenta, tukša. pāris miltaini dēļi, skapis, gulta un galds. iedomājos par perlamutra kleitu (man vakar lidostā prasīja - vai tev tiešām nekad negribās uzvilkt greznu kleitu? vienmēr šitāda noplukusi? - gribās jau, bet es tagad esmu ceļā..- sakautrējos, bet atceros, ka man vienai skapī jābūt vēl no labajiem laikiem). atveru - nav. būšu visu izmetusi vai kādam atdevusi prombraucot. skapī palicis tikai McDonalds formas krekls un salaveča tērps no aiz-aiz-aiz-aiz-pērnajiem. uzvelku kreklu. (paskatos spogulī.)

nokāpju lejā uz virtuvi. rokas aizmirsušas dažus ierastos žestus. piemēram, plītij pielikt sērkociņu. nazis arī jauns. baidos, ka tumsā ar pirmo gājienu neatrastu soļus atpakaļ. bet atrodu asinsdesu ledusskapī. uzlieku cepties. nedaudz sajūta kā ciemos, gribas visu uzreiz savākt un nomazgāt. it kā pa kluso lietotu traukus un produktus. saņemu dūšu, ieberu dāsni kafiju.

skats pa logu nomierina, kaut māja vēl vairāk sapuvusi un suns kļūst tikai vecāks. viss jau, māte arī. (paskatos spogulī.) nu, te nu ir tā vieta, no kuras esmu sākusies. te ir tā kā manas sirds kambaros.