Nospiedumi [entries|friends|calendar] vils_rifkes [ userinfo | livejournal userinfo ] [ calendar | livejournal calendar ]

Bite [07 Aug 2022|11:41am] Aizbraucu pakaļ G. uz staciju. Nedaudz nokavēju. Baltkrievu kaimiņiene noķēra mani pie žoga. Viņa nezināja kāds ir vārds kaimiņam, kurš pacienāja mūs ar svaigu medu. Tas notecēja biezā un lēnā dzintara plūsmā no vaska šūnas pa visu porcelāna šķīvi ar zilu maliņu, it kā tā būtu mūsu pašu debess mala. Pašā vaska pikuča vidū iestigusi bite. Ciematā dārza mājas ir tuvu viena otrai. Visi zināja to māju, kur dzīvoja kopā tie divi vīrieši. Kad viņi gāja gar sētu, ome mēdza iesaukties: “Re, kur viņi!” Un mēs ar opi skrējām pie loga skatīties, līdzīgi kā salūtu jaungada naktī no bēniņu loga, kuru šaudīja pilsētnieki vairāku kilometru attālumā. Tagad mēs ar G. esam tā dārza māja. post comment

Es saprotu tēvu ar katru dienu labāk [05 Aug 2022|11:38pm] Nejauši atradu tēva un mammas kāzu fotogrāfiju. Mēs tur bijām trīs. Viņas milzīgais vēders bija paslēpts zem gaišzilas kleitas. Rokās iespiestas baltas frēzijas. Viņas skatiens liecas pāri omes piespiedu laulības ceremonijai. Tas svilina dzimtsarakstu nodaļas tapetes kā saules stars dedzinātu sausu zāli, caur precīzi atdauzītu pudeles malu. Tēvs izskatās tikko atmodies, piepaceltā matu šķipsna uz pakauša viņu nodod. Viņam bija pateicīgas, izsalkuša zvirbuļa acis ziemā. Melnā zīda kaklasaite padarīja viņa izskatu vientiesīgu, it kā vecāmāte to būtu likusi viņam uzvilkt. Pirms nākšanas viņš paslepus iztukšoja dzimtenītes butilku, pret kuras malu svilst mammas skatiens. 5 comments|post comment

Dārzs [04 Aug 2022|11:23pm] Tomātu lapās iemetusies sausā puve. Dažas lapas apkaltušas un palikušas dzeltenas. Nomigloju ar kalcija nitrātu. Kaimiņš M. pastāsta, ka stikla siltumnīcu pavasarī parasti dezinficē. Iekšpusē iekur ugunskuru, tad sēra pulveri ieber sarullētā avīzē un uzmet uz oglēm. Visa siltumnīca uz dažām minūtēm pārvēršas par kūpinātavu. Vēl nepieciešams mainīt melnzemi, protams, mēslot. Kā ome ar visu tika galā? Sakņu dārzs nemitīgi aizvelkas ar virzu. Ziedkāposta lapas noēd gliemji. Gārsā ieaug avenes. Pamanīju, ka saldās vīnogas izskatās kā ar pelniem nokaisītas. Droši vien trūkst minerālvielas.  Aizbraucu pie omes uz Rīgu. Neko nestāstu, sēžu virtuvē un gaidu, kad viņa apsēdīsies. Viņa lēni pārvietojas, atspiedusies pret spieķi. Tad viņa nopūšas un pārtrauc klusumu: “Kaut kas izaugs un kaut kas arī neizaugs. Netrako, būs labi.” 2 comments|post comment

Sju-Dziņ [02 Aug 2022|11:00pm] Es nosaukšu viņu par Sju-Dziņ. Es neesmu drošs, vai viņai ir vārds. Sju-Dziņ pludina bambusus pa nelielo upi uz ciematu. Nopelnot ģimenei nelielu iztiku. Kad krēslas plīvurs apklāj mežu, viņa mēro ceļu atpakaļ kalnā, kur no rīta viņu gaida jauns vezums. Viņa veikli uzlec uz peldošā bambusa un izpilda līganas kustības, it kā sarunātos ar upi kādā sen aizmirstā valodā. Nevaru novērst skatienu, no kustību skaistuma, ar kuru viņa pārvalda ķermeni. Viņa ir izkopusi katru kustību līdz pilnībai. Kad viņu satieku apjautājos, vai viņa apmāca nākamās paaudzes? Šīs zināšanas nedrīkst pazust. Viņa pasmaida un atbild, ka neko nevar pazaudēt, ja ieklausās upes mierīgajā plūsmā, tad visu var iemācīties. Man tas, protams, atgādina pilnīgas muļķības. Tad turpināju tincināt. Priekš kam viņa to dara? Kam ir šī dejošana? Neviens bez ūdensrozēm gar krastiem Sju-Dziņ neredz. Neviens neaplaudē un nekad to nenovērtēs. Tas izskatās grūti un neērti. Izdzirdējusi pēdējo jautājumu, viņa neizpratnē paskatās uz mani: “Dejo patiesību Pilnībai.”  Satikšanās pie upes ar ķīniešu bambusa dejotāju atstāja uz mani milzīgu iespaidu. Vēl tagad sajūtu viņas klātbūtni, kaut arī neprecīzi atstāstu viņas teikto. post comment

Koka poza [11 Jul 2022|10:18pm] Stāvu koka pozā. Plaukstas paceltas un pavērstas pret krūtīm, it kā turētu piespiestu bumbu. Esmu izgājis ci-gun otro pakāpi. Nedaudz jau smako pēc finanšu piramīdas, kad iziet visas četras pakāpes var jau kļūt par instruktoru un vest uz Šaoliņ skolu audzēkņus pie skolotāja. Kad es biju pirmo reizi tajā klosterī, cerēju, ka mani sagaidīs kāda transcendentāla pieredze. Bet beigās, man budistu mūks neiedeva smaržkociņu pie ieejas templī, laikam sasveicinājos svešā mēlē.  Iekštelpās uz moderni būvētas cirka skatuves kungfu meistari rādīja dažādus trikus. Garš jauneklis, smalks kā dīķa niedre, klasiskā oranža mūka tērpā turēja stiklu starp diviem vecākiem mūkiem. Viens no viņiem izvilka un visiem parādīja adatu, to mums skaļi pateica mikrofonā, kamēr otrs piepūta balonu. Tas, kuram bija adata, ar brīvo roku piepildīja priekšmetu ar neredzamo ci enerģiju. Pie katras kustības spēcīgi izpūta gaisu starp zobiem. Un pēc mirkļa iztrieca adatu cauri stiklam tā, ka pārsprāga balons. Visi aplaudēja un gavilēja! Pie sevis pasmīkņāju neticībā. Mērķa turētājam arī varēja būt adata, lai pārdurtu balonu. Lēti triki. Vai arī manī bija maz ticības brīnumiem.  Apkārt klostera mūrim bija saceltas suvenīru teltis un ceļš kārtīgi paplašināts ar svaigi noklātu asfaltu. Ķīnas valdības rokas pavisam tuvu, taču aiz Šaolin mūriem tie netiek. Kā tajā leģendā, kur viens pats mūks piepūtās negants kā pūķis un uzveica ienaidnieka armiju pie pašiem vārtiem no katsura koka. Klostera pagalmā auga ginka koks, kura miza rotāja sīki dzeņu izkalti caurumi. Izrādījās, ka mūki praktizēja diendienā kungfu sitienus noteiktā punktā.  Es stāvu savā koka pozā Maskavas ielas dzīvoklī un atceros ginka koka raupjo mizu. You are just a hole, don’t forget it, nobļaujas tumsnējs vīrietis kādā seksa filmā. Arī to es atceros uz īsu brīdi. post comment

Korporatīvā pasaka [06 Jul 2022|10:37am] Uldim ir lieliskas personīgās īpašības, kuras atvieglo manu darba ikdienu. Vienīgi viņa spēkos ir visu paveikt perfekti, precīzi un pedantiski. Trīs Pē. Kad dzīvoju Bragā, pilsētā nedaudz tālāk aiz Porto, tur mēdza teikt, ka šo pilsētu raksturo trīs Pē. Padres, putas, panaleiros. Protams, panaleiros neraksturo manu kolēģi, jo viņam ir sieva un trīs bērni. Nemaz nerunājot par padres vai putas.  Korporatīvā nodaļā ir seši cilvēki, kuriem ir lielākie klientu portfeļi. Nosauksim viņus par dieviem, tādā grieķiskā izpratnē. Viņi dzīvojas savā desmitā stāva Olimpā. Viņiem ir īpašs arhīvs dokumentiem. Īpašs skapis ar vīniem. Īpašs skats uz Vecrīgu. Viss tur ir īpašs. Katram dievam blakus ir pusdievs, kurš viņu aizvieto un izdara daudzas “netīrās lietas”. Tālāk esam mēs – mirstīgie. Dzīvojam tajā pašā stāvā, tikai pretējā pusē, ar skatu uz būvbedri un nekā mums īpaša nav. Mirstīgos pa citiem stāviem varētu iedalīt vēl sīkāk – IT būtu pussprāgušie, maksājumu daļa atsaldētie, produktu vadītāji rūķi un tā tālāk. Klasifikācija pēc mirstīgiem jau veido dievi, kuri nekaunas tādā Kārļa Linneja manierē visu klasificēt.  Neitrālā telpa, kur mēs tiekamies ir tualete vai virtuve.  – Atsaldētie neizlaiž maksājumu x uzņēmumam, – viens no dieviem sūkstas otram.  Es stāvu pie kafijas automāta. Virtuvi piepilda rīta gaisma. Uz kopīgā galda izlikti New York Times, Forbes, Dienas Bizness un citi žurnāli. Uz tāfeles katru nedēļu tiek uzrakstīts kāds jauns sauklis. Šonedēļ – Izbaudi vasaru. Go to beach. Protams, ka beach ir pārlabots. No visiem dieviem mani īpaši neieredz Maksimiliāns. Personāldaļa katru gadu viņam atsūta kādu skaistu un jaunu praktikanti, ar kuru viņš salaiž Ziemassvētku ballē. Neesmu drošs, kas apbur jaunās sievietes. Vai viņa varas stāvoklis, naudīgas dāvanas vai viņa sociopātija? Varbūt viss kopā. Esmu dzirdējis no rūķiem, ka viņam patīk žņaugt viņas seksa laikā. Tā nedaudz. Varbūt viņi to ir izdomājuši aiz skaudības savā pagrabstāva.  Tātad Maksimiliāns manu darba dzīvi var smagi sarežģīt. Katram dievam un pusdievam ir piesaistīts viens mirstīgais. Var teikt, ka mēs veidojam piedāvājumus, kurus viņi savukārt jau atrāda klientiem. Maksimiliāns mani nereāli iegāza. Viņš grib nomainīt mani pret Uldi. Bet par to es varētu pastāstīt rītā. 1 comment|post comment

Pirmā diena [21 Jun 2022|03:20pm] Diena ir truls nazis. Aiz katra nākamā līkuma aug manī īgnums. Gribētos to izgriezt un nomest zemē. Izkāpjam no mašīnas pie Kangaru takas. Zem skatu torņa novietota spoža alumīnija kaste – mežā tirgo sušī, pavasara rullīšus un saldējumu. Mēs veļamies pa rāvaina ūdens taku. Novelkam apavus, lai tie nesamirkst. Aija mani atgriež pie dabas, piedāvājot nogaršot egļu jaunos dzinumus.  “Garšo kā svaigi spināti!” viņa man saka.  Saviebjos, bet turpinu žļambāt skujas. Purva pļava izbārstīta baltām, pūkainām pogaļām. Zem laipas var manīt ķirzakas. Viņas nomet asti, nekam nepieķeras. Labprāt, nomestu no sevis nost īgnumu, kurš jau pārtop skumjās. Meklēju tā iemeslu. Šķiet es atradu. Pie daudzstāvu mājas lodziņa, kurš ved uz pagrabu, sadzimuši kaķēni. Divi aizbēg, ieraugot cilvēku. Viens paliek, nedaudz līgojas, uzpūstu vēderu kā balons, pie acs sārta pumpa. Un man paliek tik skumji un es neko nevaru ar sevi iesākt. Esmu jau iekāpis mašīnā un braucu ārā no Rīgas. Kaķēna tēlu paņemu līdzi.  Šķērsoju Abzi, pēc tam Līčupi, kaut kur priekšā vēl pazib Piparūpīte. Elektrības stabā uzpinis ligzdu stāv stārķis. Gar ceļu koka ieliektās plaukstās guļ mājas. Dažām pelēku dēļu verandas, izskatās tik godājami kā baznīcas. Citām mājām plastmasa durvis. Piebraucu pie muižas. Vēders savilcies čokurā. Esmu ēdis tikai egļu skujas un zaķkāpostus. Kopā mēs esam astoņpadsmit. Sveicinos un smaidu. Draugi šķiet sveši. Esmu tālu prom. Sievietes rosās pa virtuvi un vīrieši sēž uz balkona. Daži malko alu. Atgādina mammas draugu pasākumus zaļumos no bērnības atmiņas, kur vīri dzer un sievas griež dārzeņus un šmorē. Kaut kas manī ir salūzis.  post comment

Ķengarags [13 Jun 2022|08:00pm] Iekāpju Ķengaraga tramvajā ar Cēlana portretu uz auduma maisiņa. Divi čali sporta biksēs palūr uz mani un nosmaida. Dodos pie viņiem un apsēžos krēslā aiz viņiem. Lai domā, kāpēc pustukšā tramvajā lūru viņiem pakausī. post comment

22. maijs [12 Jun 2022|11:09am] Parīzē es nesteidzos. Pirms darbs S. mani aizved iedzert kafiju un apēst sviestaini cukurotu Lionas smalkmaizīti – Kouing Amann. Es to neizrunāju īsti franciski – “kuņa man”. S. tas vairāk uzjautrina nekā sadusmo. Uz Belleville un Rue Bisson stūra malkojam kafiju. Vērojam pārīziešus. S. pačukst, ka viesmīlim ir itāļu akcents. Viņai vienreiz maiznieks izteica komplimentu – "Jūs izskatieties pēc krievietes." Tā slavofīlija pēc iebrukuma Ukrainā ir apbrīnojama. Nesen pārsauca vienu Edgara Degā gleznu, izrādās tā ir ukraiņu baletdejotāja. Sīkums, bet tomēr patīkami.  Belleville bulvāris virzienā uz centru aizved līdz vietējam tirgum. Mums garām paslīd Balzaka vecuma sievietes ar puķainām iepirkuma somām, kuras tiek lēni vilktas uz diviem ritentiņiem aiz viņām. S. apgalvo, ka dažas no tām varētu būt kalpones. Es uzsmaidu vienai sievietei, kura varētu būt manas omes vecumā. Viņa paiet dažus soļus uz priekšu, tad pagriežas un pienāk pie mūsu galdiņa. Viņas īsi nogrieztie mati piešķir sejai zēnisku izskatu. Es klausos viņas franču valodu, nesaprazdams ne vārda. Pamanu viņas brūnās acis, tās šaudās tik zibenīgi, it kā tās būtu daļa no valodas žestiem. Viņa pamāj ar roku un aiziet savās darīšanās. Jautāju S., ko viņa teica. S. noteica, ka jokaina tante. Viņa esot teikusi: “Cik labi, ka jūs atsmaidāt, jo dzīvot vienai ir grūti.” post comment

Kalpa miesa [11 Jun 2022|02:29pm] Ir secīga ciparu virkne, kuros asinsspiediens ir normāls. Un arī es kļūstu normāls. Dunoņa ausīs paliek klusa. Nereibst galva. Ārste mūs abus pazīst kopš bērnības. Mani un anēmiju. Viņai ir cieta, kokaina seja, kad viņa runā sejas muskuļi tikai nedaudz manāmi iekustas. Seja ir aizsalusi, bieza ledus kārta. Šauras lūpas paveras kā krastā izmestai zivij, lai pateiktu: “Parasti sievietēm trūkst dzelzs.” Viņas kabinets ir tik maziņš, ka liekas esmu iegājis īkstītes alā zem grīdas līstes. Aiz viņas muguras cilvēka augumā plastmasa skelets. Pāri kušetei pārvilkts papīrs. Apguļos. Smaržo pēc deviņdesmito gadu pelēka un raupja tualetes papīra. Pieceļos sēdus un viņa sasilda ar elpu to štruntiņu, ko pieliek pie krūtīm. Tas mani aizkustina. A. varēja man pabāzt zem krekla nosalušās rokas. Piespiest pie vēdera. Ziemas bija garas un viņš nenēsāja cimdus.  Uz ārstes galda, blakus manai medicīnas vēstures mapei ar sarkanu muguriņu, stāv fosforizēta Jaunavas Marijas skulptūra. Tā ir nedaudz garāka par īkšķi. Turpat netālu Jāņa Pāvila kartiņa ar to izkusušo Jēzus krustu un Lurdes apgarota bilde ar zvaigžņu vainagu. Mistiskā roze, lūdz par mums. Dāvida tornis. Mazasinības Karaliene. Lai kalpu dvēsele un miesa vienmēr būtu vesela. post comment

Dažādas telpas [16 May 2022|11:06pm] Dzeltenas saulītes salipušas uz asfalta.  Rūdolfa Blaumaņa lāčādas kažoks svēra sešus kilogramus. Kāpnes uz viņa sirds kambari pavisam šauras. Labi, ka ne sifiliss.  Upīša manuskriptam pretī marmora zilonīši veļ apaļas lodes. Pie sienas fotogrāfija ar vizīti Maskavā. Caurvējš aizpūš rakstnieka cakaini aprakstītās lapas pa gaisu. Kāda ārzemniece satrūkstas. “Writers papers”. Pie sevis nosaku: “Uz pekli, lai rauj to jods.” Katrā istabā pa kušetītei. Šķiet skapjos salikti ķieģeļi. Neizvēdināt šo dzīvokli.  Aspazijas un Raiņa māja. Kāpēc ne? Arī Čakstes inaugurācijas dienā viņa gribēja braukt automobīlī pirmā. Kaut kāds spēks, varbūt Raiņa roka viņu pavilka malā. Jautāju, cik no tām grāmatām piederēja Aspazijai? Muzeja sieva arī viņu pavilka malā. Esot bijušas kopīgas.  Pie Jūgendstila muzeju stāvēju rindā, kā pie ekskluzīva nakts kluba. Tikām iekšā pēc pusnakts. Teicu dāmai ar milzīgu cepuri, ka stāvu jau no vakardienas. Kamīna telpa smaragdzaļām flīzēm. Uz griestiem sazīmētas sarkanas magones vijas kopā ar taureņiem. Gar acīm pavīd miglains rēgs – katru vakaru klaudz šampanieša glāzes. Burbuļo sarunas. Apkārt dzirdama ķiķināšana. Virmo tabakas dūmi no sarkankoku pīpēm. Jokaini būt neaicinātam viesim.  Pirms darba tramvajā lasīju Nadeždas Suhorukovas tekstus par Mariupoli un nedaudz raudāju. post comment

Omes dārza mājiņa [13 May 2022|08:43pm] Dārzā salasīju pirmās skābenes, rabarberus un nogriezu vienpadsmit sarkanas tulpes. Mūsu ar G. stādītie siltumnīcas tomāti izskatās ļoti vārgi. Kaimiņš mierināja, ka vēl ieaugs. Naktis aukstas. Es zinātu, ja neatbrauktu tikai divas reizes nedēļā. To viņš neteica, bet es tā nojautu. Kopš ome dzīvo Rīgā pie mammas. Mans bērnības drošais patvērums ir zudis. Īstenībā tas sāka sairt, kad viņai palika grūti pārvietoties. Es bieži izplūdu dusmās, ka viņa ir savecojusi. Viņa pārsālīja ēdienus vai dažreiz aizmirsa kaut ko noņemt no plīts.  Māja bez viņas atgādina malkas šķūni. Apkārt mētājas nojautie koka plaukti, ozolkoka laulības gultas rāmis, dekoratīvās siena līstītes. Es gribu ātri atjaunot istabas un steigā aizmirstu, ka sagrauju daļu no savas bērnības. Varbūt tas ir absurds. Kāds sakars smilškrāsas linolejam vai krāsns mūra flīzēm ar bērnību? Mēs nepārtraukti radām atmiņas, tās nosēžas uz priekšmetiem kā putekļi. Lai kādu dienu saskaroties ar ādu tie izraisītu savādu kutēšanu vēderā. post comment

Gars [13 May 2022|12:08am] Šodien Rīga atgādina Hang Džong pilsētu, tā atrodas trīs stundu braucienā no Šanhajas. Tur katru dienu koku zaļās lapotnes ir nokārušās smagas no lietus. Gaiss mitrs un smaržīgs, sajaucies ar saldenu ziedu aromātu. Debess pelēka, aizķepusi pelnu marle. Arī Daugavas lēnais plūdums man atgādina Hang Džong rāmo ezeru – Si Hu. Ķīnzīmes toreiz es apguvu ar patiku, mana kļūda bija tā, ka tās uztvēru estētiski. Varēju vienu ķīnzīmi jeb handzi rakstīt visu dienu uz speciālas, baltas lapas ar sarkaniem kvadrātiem. To uzvelk noteiktā secībā un ne savādāk. Skolotājs uzreiz varēja noteikt, vai students ir ačgārni uzvilcis kādu handzi atslēgu. Ir kārtība, kurai vienkārši pakļaujas gars. Ķīniešu gars, ne mans. Es atgriezos pēc gada.  Tramvajs pārpildīts ar skolēniem, un viņu platajām mugursomām uz pleciem, it kā viņi būtu stāvoši gliemeži. Apsēžos blakus kalsnai sievietei, kura tikko atvadījusies no viena gliemeža. Pavada viņu ar skatienu līdz tramvajs attālinās no pieturas. Nākamajā pieturā pie zivju paviljona, iekāpj skolnieks ar gaiši brūnu armijas mugursomu. Priekšpusē uzlīmēts sarkanbaltsarkanais karogs. Jaunietis klausās mūziku un līgani kustās līdzi melodijai. Mugursomas priekšpuse ar karogu pa reizei pieskaras manam vaigam.  Atceros, kā svētdienās ar omi gāju uz baznīcu. Tūlīt pēc grēksūdzes es skūpstīju priestera talāra malu vai pāri biktssolam pārkārto zīda šalles krusta izšuvumu. Vienreiz es priesterim grēksūdzē teicu, ka neticu Dievam. Viņš palaida gar ausīm manu pusaudža ticības krīzi un turpināja jautāt, vai es nenodarbojos ar seksu pirms laulībām. Es no šoka aizmirsu, ka iespējams Dieva nemaz nav. Un atbildēju, ka neko tādu nestāstīšu. Viņš teica, ka tādā gadījumā nevarēs man atlaist grēkus. Pateicu, lai neatlaiž un pirmo reizi nenoskūpstīju rubīnsarkano sirdi ar liesmojošajiem zelta diegiem.  Tagad mans gars ir sarūsējusi nagla, uz kuras pakārta ekseļa tabula ar nesasniegtiem pārdošanas mērķiem.  6 comments|post comment

Stikls [07 May 2022|12:16am] Vējš izsita siltumnīcas durvis un izlūza četras stikla rūtis. Vispār, vecā koka siltumnīca ir galīgi sapuvusi. Celta kopā ar dzīvojamo māju, septiņdesmito gadu beigās. Vectēvs pirms nāves paspēja vēl sastiklot jaunu jumtu. Nopirku trīs metrus plānas plēves. Biju domājis, ka aizvilkšu ar to izsistos koka rāmjus. Man šķūnī stāvēja logu stikli, paņēmu stikla griežamo un atcerējos, kā vectēvs grieza stiklu. Sanāca. Divus saplēsu, bet nekas. Turpinu. Beigās iestikloju siltumnīcas durvis.  Rīt stādīšu tomātus. Un iestiklošu vēl siltumnīcas sānu malu, kurai pagājušo gadu pārvilku pāri plēvi. post comment

Paģiras [30 Apr 2022|10:13pm] Mūs izdzina no bāra nedaudz pāri četriem no rīta. Atžirgu no reibuma vēsajā gaisā. D. uz ielas centās sazvanīt čomus, lai ietu vēl tusēt. Neviens nepacēla. Viņš pielika telefonu pie auss un sarunājās pats ar sevi. Mēs ar D. pat nepamanījām, kā L. izsauca taksi. Tikai redzējām viņas muguru, kad viņa jau sēdās mašīnā. Pamāja ar roku un pazuda kā nebijusi. Brauciens ar D. līdz mājām bija smags. Viņš centās apturēt šoferi, lai izlaiž mūs pie kāda nočnika. Izvēlās Purvciemā. Uzrakstīju D. draudzenei, lai iznāk pretī.  Atkļuvu līdz mājām. Pat izņēmu kontaktlēcas. Mierīgi ierāpos gultā. G. pie naktsgaldiņa bija uzlicis glāzi ūdens, ibumetīnu un oglīti. Parasti paģiru rītā prāts uzmeklē senas vainas apziņas bildes un kopā ar galvassāpēm griež pa riņķi. Bet ne šoreiz. Neviena paša pārmetuma. Pusaizmigušā stāvokli vēroju sapni. Es atrados armijā. Nevarēju paglābties no skatiem, kā mēs dosimies karot. Vēroju biedrus formas tērpos. Mēs kopā skraidījām pa mežu. Misiņa sprādzes uz jostām laistījās un padarīja mūsu spēcīgos augumus varonīgus. Vienā brīdī izlēmu, ka došos uz budistu klosteri. Iegāju koridorā un aizvēru aiz sevis durvis. Sienas pelēkos toņos, viss attēls kā melnbaltā fotogrāfijā. Aiz sienas Budas statuja, kurai netiku klāt. Aptvēru, ka pēc paģirām šis ir tuvākais garīgais stāvoklis, kuram varu pietuvoties. Aizmigu un atmodos ap pieciem vakarā. post comment

Priežu olas [18 Apr 2022|01:26pm] Neatceros, ko pirmo saklausu, kad atvēru acis – G. telefona TikTok skaņas par karu Ukrainā, no sērijas, “ja politiku ņelezu, no…” vai putnu čivināšanu aiz loga. Varbūt abus vienlaicīgi. Aizkari cieši aizvilkti. Istaba patumša. Zinu, ka jau ir vienpadsmit, jo zvana mamma. Mēs brauksim pie vecāsmātes. Taujā, kādas sanāca Lieldienu olas? Es sakaunos, ka neesmu nevienu nokrāsojis. Uzlecu kājās un vicoju uz virtuvi. Sarunājam, ka izbrauksim pēc dažām minūtēm.  G. izmetis visas sīpolu mizas. Atveru ledusskapi un griežu uz pusēm vārītās bietes. Ielieku četras olas sarkanā biešu zupā. Sanāca pelēcīgi sarkanas, apsmērēju ar “Evijas” ziedi. Lieliski! Olas smaržo pēc priežu sveķiem un izskatās pēc ovāliem akmeņiem.  Mamma atver mums durvis pie vecāsmātes. Viņa salikusi uz galda vīna glāzes, māla vāzi ar pūpoliem un klūgu grozu ar dažām jau sasistām olām. Ome sēž apcerīga galda galā kā Raiņa piemineklis. G. pajautā, kāpēc olas sasistas? Mamma vēl nedaudz satraukta, stāsta, ka kāds šoferis izbrauca viņai priekšā. Mamma strauji sabremzēja un viss maisa saturs sakrita uz mašīnas tepiķa. Tad viņš mainīja joslas līdz ar mammas mašīnu un pa laikam piebremzējis. Divi vīrieši sporta mašīna. Viņa grib izliekties, ka nekas traks jau nav noticis. Viņa vienmēr ir stipra. Redzu, kā trīc viņas plaukstas.  Mums par pārsteigumu, ome sarunājusi malkas kravu. Es jokoju, ka jāatņem omei telefons. Pirmdien atvedīs un izgāzīs pie sētas vārtiem. Nu, labi, aizbraukšu uz laukiem. Sarunas laikā ome atkal slavē radio staciju "Marija" jeb kā viņa teiktu – mana Marija. Viņai šķiet, ka dzīvo burtiski baznīcā. Pavelku sirmo omi uz zoba, ka viņai sapņi piepildās. Mamma arī nomierinās ar mums visiem kopā.  Sasitamies ar mūsu priežu sila olām. Rokas vēl līdz vakaram smaržoja pēc Lieldienām. post comment

Bizbizmārītes un kafijas krūze [08 Apr 2022|10:35am] No siltuma lauku mājas istabā atmodušās bizbizmārītes. Kopā divpadsmit. Lasu viņām Skalbes dzejas krājumu "Zāles dvaša". Vāciņa iekšpusē kāda skolotāja apsveic Valliju ar sekmīgi pabeigtu skolas kursu. 1939.g.29.5. Viņa vēl nenojauš, ka pēc četriem mēnešiem sāksies Otrais pasaules karš. Griežas saldos virpuļos vasara. Vallija atbrauc uz Rīgu pie māsas. post comment

*** [06 Apr 2022|09:42pm] Skaļš blīkšķis aiz loga. Es pietrūkos gultā sēdus. No palodzēm slīdēja sniegs. G. vēl aizmidzis. Pagriezos uz muguras un skatījos griestos. Čoms bija nopircis zemi Siguldā. Jau gandrīz pabeidzis būvēt māju. Vakar stāstīja, ka nopircis vairākas magnolijas. Ziedi purpura krāsā un milzīgi kā dūre. Plāno stādīt, kad aties aukstums. Pa ziemu vienīgi var nosalt. Kamēr viņš jūsmoja par magnolijām, domāju par ievām gar Gauju. Nekas nebūs skaistāks par ievām.  Nāca jau tuvu desmitiem, kad apsēdos pie virtuves galda un ieslēdzu datoru. Kustināju pelīti, lai būtu tiešsaistē un lasīju G. Janovska 1963. gada romānu “Sōla”. Protagonista Artura pārdomas Rietumu varenajiem ir mazliet aktuālas, vienīgi intonācija varētu būt uz sankcijām: “Kāpēc jūs klusējat, kāpēc neatbildat? Ak tā? Jums pašreiz nav laika? Varbūt vēlāk. Jums jābrauc spēlēt golfu, šaut fazānus. Krievu sūtniecībā ir pieņemšana, tur jums arī noteikti jābūt. Sūtniecības otrs sekretārs Verbļudovs jūsu neierašanos varētu ņemt ļaunā un to iztulkot par nedraudzīgu žestu. Un pasaules prese nākošā dienā rakstītu par augošu saspīlējumu, par aukstā kara ieiešanu izšķirīgā fāzē…”  Vispār latviešu trimdas darbos redzu ukraiņus. Izraidīti svešatnē, ilgas pēc mājām, skaidrs ārējais ienaidnieks, vientulība, gadījuma darbi.  Neatceros, kura trimdinieka interviju lasīju, bet rakstnieks teica aptuveni tā – mēs jau domājām, ka būsim prom uz īsu brīdi. (Pagāja pusgadsimts). 3 comments|post comment

Valentīna [03 Apr 2022|01:52am] Gandrīz nokavēju dievkalpojumu Aglonā.  Pusstunda, lai aizbrauktu līdz omes dzīvoklim. Atslēdzu dzelzs durvis. Ātri paķēru telefonu un nospiedu tiešraidi no Aglonas.  Apsēdos virtuvē. Dzirdēju, kā mācītājs nolasa citātu no Bībeles, tad latgaliski iztulko svētūs rokstus mirstīgajiem. Dvēseļe nov čerdaks, kur nuslēpsi nu Dīva acjīm ljītas. Jāatzīst, ka moderns mācītājs. Pēc balss ap gadiem trīsdesmit. Skanīgs balss tembrs. Prātoju kāds viņš varētu izskatīties. Pēc tam kāds viņš izskatītos kails. Tā es stāvēju savā dvēseļes čerdakā ar kailu mācītāju.  Ome no istabas jau sauca, ka tikko mācītājs pieminēja mirušās māsas vārdu. Dievkalpojums par godu latgaļu māsām un brāļiem. Tūlīt jau visā Aglonas bazilikā un pa radio pieminēs arī omes vārdu. Viņa uzmanīgi gaidīja noliekusies pavisam tuvu pie telefona ekrāna. Pieminēja brāli Arkādiju. Tad sekoja svēto rakstu citāts. Un, protams, mans dziedonis ērkšķu krūmā nosauca nepareizi omes vārdu. Viņš teica – pieminēsim Valentīnu. Stāvēju durvju ailē starp virtuvi un istabu.  Ome pagrieza seju neizpratnē pret mani: “Kas ir Valentīna?”  Centos nesmaidīt, prātā jau kādi desmit joki, līdz beidzot atbildu: “Mācītājs tevi par jaunu nokristīja.”  Mana atbilde viņu pilnīgi apmierināja. Galvenais, ka dievkalpojums bija par godu māsai, ne jau viņai. Nekas traks.  Pie sevis domāju par māsīcas ģimeni, kura cēlās piecos no rīta, lai brauktu uz Aglonu ar mašīnu un noklausītos četrdesmit minūšu garu dievkalpojumu. post comment

Malka [06 Mar 2022|12:57am] Atbrauc divi meistari. Viens garš, biedējoši kārns, izvirzītiem vaigu kauliem. Viņu varētu saukt par Volodju. Tā ilgi novelkot aizkapa balsī – Vo-lo-dja! Pilnīgs rēgs. Kamēr es ganos pa augšējo stāvu, Volodja iekurina virtuves plīti. Laikam nosala pirmajā stāvā. Otrs zolīds. Ar gudra cilvēka skatienu. Plecīgs un īss. Zilām, skumjām acīm. Viņa vārds bija Jurijs. Es to uzzināju, jo iedevu viņam divdesmit eiras pa virsu. Kādas četras stundas pagāja, kamēr abi nomainīja loga rāmjus.  Opis, droši vien, kapā otrādi griežas, redzot, ka mājai uzlikti plastmasa logi. Viņš vēl toreiz norēja dēlu, ka šis izlauzis koka logus. Opis aizbrauca uz Rīgu un lika tos atvest pie sevis. Sakrāmēja garāžā. Lai es pēc desmit gadiem tos lamājoties varētu sacirst malkā. 3 comments|post comment

navigation [ viewing | 60 entries back ] [ go | earlier/later ]