Kalpa miesa
Ir secīga ciparu virkne, kuros asinsspiediens ir normāls. Un arī es kļūstu normāls. Dunoņa ausīs paliek klusa. Nereibst galva. Ārste mūs abus pazīst kopš bērnības. Mani un anēmiju. Viņai ir cieta, kokaina seja, kad viņa runā sejas muskuļi tikai nedaudz manāmi iekustas. Seja ir aizsalusi, bieza ledus kārta. Šauras lūpas paveras kā krastā izmestai zivij, lai pateiktu: “Parasti sievietēm trūkst dzelzs.” Viņas kabinets ir tik maziņš, ka liekas esmu iegājis īkstītes alā zem grīdas līstes. Aiz viņas muguras cilvēka augumā plastmasa skelets. Pāri kušetei pārvilkts papīrs. Apguļos. Smaržo pēc deviņdesmito gadu pelēka un raupja tualetes papīra. Pieceļos sēdus un viņa sasilda ar elpu to štruntiņu, ko pieliek pie krūtīm. Tas mani aizkustina. A. varēja man pabāzt zem krekla nosalušās rokas. Piespiest pie vēdera. Ziemas bija garas un viņš nenēsāja cimdus.