Korporatīvā nodaļā ir seši cilvēki, kuriem ir lielākie klientu portfeļi. Nosauksim viņus par dieviem, tādā grieķiskā izpratnē. Viņi dzīvojas savā desmitā stāva Olimpā. Viņiem ir īpašs arhīvs dokumentiem. Īpašs skapis ar vīniem. Īpašs skats uz Vecrīgu. Viss tur ir īpašs. Katram dievam blakus ir pusdievs, kurš viņu aizvieto un izdara daudzas “netīrās lietas”. Tālāk esam mēs – mirstīgie. Dzīvojam tajā pašā stāvā, tikai pretējā pusē, ar skatu uz būvbedri un nekā mums īpaša nav. Mirstīgos pa citiem stāviem varētu iedalīt vēl sīkāk – IT būtu pussprāgušie, maksājumu daļa atsaldētie, produktu vadītāji rūķi un tā tālāk. Klasifikācija pēc mirstīgiem jau veido dievi, kuri nekaunas tādā Kārļa Linneja manierē visu klasificēt. 

Neitrālā telpa, kur mēs tiekamies ir tualete vai virtuve. 

– Atsaldētie neizlaiž maksājumu x uzņēmumam, – viens no dieviem sūkstas otram. 

Es stāvu pie kafijas automāta. Virtuvi piepilda rīta gaisma. Uz kopīgā galda izlikti New York Times, Forbes, Dienas Bizness un citi žurnāli. Uz tāfeles katru nedēļu tiek uzrakstīts kāds jauns sauklis. Šonedēļ – Izbaudi vasaru. Go to beach. Protams, ka beach ir pārlabots. No visiem dieviem mani īpaši neieredz Maksimiliāns. Personāldaļa katru gadu viņam atsūta kādu skaistu un jaunu praktikanti, ar kuru viņš salaiž Ziemassvētku ballē. Neesmu drošs, kas apbur jaunās sievietes. Vai viņa varas stāvoklis, naudīgas dāvanas vai viņa sociopātija? Varbūt viss kopā. Esmu dzirdējis no rūķiem, ka viņam patīk žņaugt viņas seksa laikā. Tā nedaudz. Varbūt viņi to ir izdomājuši aiz skaudības savā pagrabstāva. 

Tātad Maksimiliāns manu darba dzīvi var smagi sarežģīt. Katram dievam un pusdievam ir piesaistīts viens mirstīgais. Var teikt, ka mēs veidojam piedāvājumus, kurus viņi savukārt jau atrāda klientiem. Maksimiliāns mani nereāli iegāza. Viņš grib nomainīt mani pret Uldi. Bet par to es varētu pastāstīt rītā.