***
Skaļš blīkšķis aiz loga. Es pietrūkos gultā sēdus. No palodzēm slīdēja sniegs. G. vēl aizmidzis. Pagriezos uz muguras un skatījos griestos.
Čoms bija nopircis zemi Siguldā. Jau gandrīz pabeidzis būvēt māju. Vakar stāstīja, ka nopircis vairākas magnolijas. Ziedi purpura krāsā un milzīgi kā dūre. Plāno stādīt, kad aties aukstums. Pa ziemu vienīgi var nosalt. Kamēr viņš jūsmoja par magnolijām, domāju par ievām gar Gauju. Nekas nebūs skaistāks par ievām.
Nāca jau tuvu desmitiem, kad apsēdos pie virtuves galda un ieslēdzu datoru. Kustināju pelīti, lai būtu tiešsaistē un lasīju G. Janovska 1963. gada romānu “Sōla”. Protagonista Artura pārdomas Rietumu varenajiem ir mazliet aktuālas, vienīgi intonācija varētu būt uz sankcijām: “Kāpēc jūs klusējat, kāpēc neatbildat? Ak tā? Jums pašreiz nav laika? Varbūt vēlāk. Jums jābrauc spēlēt golfu, šaut fazānus. Krievu sūtniecībā ir pieņemšana, tur jums arī noteikti jābūt. Sūtniecības otrs sekretārs Verbļudovs jūsu neierašanos varētu ņemt ļaunā un to iztulkot par nedraudzīgu žestu. Un pasaules prese nākošā dienā rakstītu par augošu saspīlējumu, par aukstā kara ieiešanu izšķirīgā fāzē…”
Vispār latviešu trimdas darbos redzu ukraiņus. Izraidīti svešatnē, ilgas pēc mājām, skaidrs ārējais ienaidnieks, vientulība, gadījuma darbi.
Neatceros, kura trimdinieka interviju lasīju, bet rakstnieks teica aptuveni tā – mēs jau domājām, ka būsim prom uz īsu brīdi. (Pagāja pusgadsimts).