“Garšo kā svaigi spināti!” viņa man saka. 

Saviebjos, bet turpinu žļambāt skujas. Purva pļava izbārstīta baltām, pūkainām pogaļām. Zem laipas var manīt ķirzakas. Viņas nomet asti, nekam nepieķeras. Labprāt, nomestu no sevis nost īgnumu, kurš jau pārtop skumjās. Meklēju tā iemeslu. Šķiet es atradu. Pie daudzstāvu mājas lodziņa, kurš ved uz pagrabu, sadzimuši kaķēni. Divi aizbēg, ieraugot cilvēku. Viens paliek, nedaudz līgojas, uzpūstu vēderu kā balons, pie acs sārta pumpa. Un man paliek tik skumji un es neko nevaru ar sevi iesākt. Esmu jau iekāpis mašīnā un braucu ārā no Rīgas. Kaķēna tēlu paņemu līdzi. 

Šķērsoju Abzi, pēc tam Līčupi, kaut kur priekšā vēl pazib Piparūpīte. Elektrības stabā uzpinis ligzdu stāv stārķis. Gar ceļu koka ieliektās plaukstās guļ mājas. Dažām pelēku dēļu verandas, izskatās tik godājami kā baznīcas. Citām mājām plastmasa durvis. Piebraucu pie muižas. Vēders savilcies čokurā. Esmu ēdis tikai egļu skujas un zaķkāpostus. Kopā mēs esam astoņpadsmit. Sveicinos un smaidu. Draugi šķiet sveši. Esmu tālu prom. Sievietes rosās pa virtuvi un vīrieši sēž uz balkona. Daži malko alu. Atgādina mammas draugu pasākumus zaļumos no bērnības atmiņas, kur vīri dzer un sievas griež dārzeņus un šmorē. Kaut kas manī ir salūzis.