vils_rifkes ([info]vils_rifkes) rakstīja,
@ 2020-09-16 11:23:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Ceremonija
Cik vēl dziļi mežā? Ceļš paliek šaurāks. Mazais, baltais golfiņš, ko Ivans iesauca par balodīti, šūpojās atsitoties pret bedrēm. Un es kopā ar Pārslu un Ivanu šūpojamies līdzi mašīnas salonā. Pārsla, smalka auguma meitene ar zaļākajām acīm, ko esmu redzējis, paņēma līdzi četras somas, divus guļammaisus un bērnības atmiņas ar māti. Ivans, dūšīgs vīrs ar pieklājīgi garu bārdu, paņēma smirdīgu franču sieru, sagrieztu meloni un rozīnes. Man līdzi ir nepatika pret sevi. 
Jūrnieku mājiņa pildās ar sabraukušajiem viesiem. Divi, četri, desmit. Divpadsmit. Esam divpadsmit, kā gada mēneši. Katram mums ir sava sezona, kurā dzīvojam. Esmu ziema. Sniegs, kurš nekad nenokūst. Kāda meitene visu laiku smejas. Viņas sezona ir pavasaris. Agrs pavasaris, kad spīd saule un ābeļu ziedi nenojauš par salnu. Melīgs pavasaris. Sēžam aplī, kā gada cikls, kā dzīves rats. Katrs nosauc savu vārdu. Pasākām nodomu šamanim. Mums pa vidu altāris ar svecēm, kristāliem un figūriņām ar smaidiem. 
Mēs dzeram novārījumu. Es dejoju, Ivans griežas uz grīdas un sapņos ēd sieru, Pārsla dzied maigi jo maigi. Tā varētu skanēt dvēsele. Es iekrītu starp pasaulēm. Senču pasaule, tēvi un mātes, visi sanākuši kopā. Stāstu, ka sevi nepieņemu, tēloju līdzi darba kolēģu un vecāku priekšstatiem par sevi. Dzīvoju svešu dzīvi. Senči mēmi skatās uz mani. No ēnas iznāk Aļoizs P., vecvectēva brālis. Viņš nomira vientulībā. Nekad neapprecējās. Viņš mīlēja, ko nebija pieņemts mīlēt. Lauku zaļumballē vīri meklē saldākās lūpas un kuplākās krūtis. Aļoizs sēž uz beņķa, svīst no bailēm un iekāro Buļļu mājas Edžu. Aļoizs dzer alu, lai noslīgtu bezsamaņā. Un pēkšņi kājas ceļas un iet pie Edžus. Rokas, tās nepaklausīgās rokas, vijas ap viņa kaklu, kā kaunu nepazinuši mežvīteņi ložņā gar svešu sētu. Apkārt tik skaļš, ka iečukstēs nedaudz ausī “labvakar”, bet lūpas atsitas pret vaigu. Tad Buļļu mājas Edžus dūre atsitas pret Aļoiza vaigu.  Mūzika apklust, Aļoizs izspļauj sarkanas siekalas. Kā maigums var būt tik sāļš?Atžirgst un sit pretī. Kā maigums var būt tik sāpīgs? Līdz Edžus spārda Aļoiza seju ar zābaku. Citi vīri viņu novelk malā. Mīlestība ir ievainojama. Es satiku Aļoizu. Viņš paspieda man roku un iečukstēja ausī “Tu esi, kas Tu esi”. 
Aiz mūsu šamaņu mājas loga aust rīts. Citi aplītī vēl elš un pūš. Pieceļos kājās un dejoju pie dziesmas, kura skan galvā. Dejoju kā to darīja senči pirms manis. Mīdu un bradāju tepiķīti, uz kura gulēju. Dauzu pēdas pret grīdu un kliedzu “Es esmu, kas Es esmu”!


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?