Mazas piezīmes
Lasu un nesaprotu. Esmu iesprūdis galvā. Gribas uzrakstīt tekstu! Jo vairāk domāju, ka gribu, jo vairāk attālinos no teksta, kas varētu uzpeldēt manā acu priekšā. Tas atgādina vilcienu, kas nevis tuvojas, bet attālinās. Viena mana roka spiež pogu "brauc prom", kuru es skaidri nolasu, kā "tā gribas uzrakstīt". Tas ir paradoksāls stāvoklis. Kā no tāda izkļūt? Kādi ir ieteikumi? Tādu nav. Vairāk gribi, mazāk saņem. Es varētu teikt, ka ir jānodarbina sevi ar citām lietām. Jāaiziet uz veikalu, manis pēc uz kapsētu, var aplaistīt puķes uz palodzes. Jebko citu, kas nav saistīts ar "gribu uzrakstīt tekstu". Un jādomā vai jāmēģina virzīt prāts apkārtnē. Mums taču ir maņu orgāni. Istabā smaržo kafija. Aiz loga slapja iela, pa kuru mašīnu riteņi ritmiski šķaida peļķes. Vēsa ozolkoka grīda zem pēdām. Mutē vēl zobu pastas garša. Kamēr es vāvuļoju jau atnācis vilciens. Labi, es kāpju iekšā. Citādi jau esmu nokavējis visus iepriekšējos. Šis stāvēs vai brauks? Es nezinu, kur vedīs. Skaistas domu ainavas. Tikai vērot, lai mani neizmet laukā no kupejas. Šeit nosodīšana ir līdzvērtīga lēkāšanai pa galdu viesības. Vērot bez mazākā nosodījuma. Jo nosodīt ir viegli, pamēģini kaut ko grūtāku, piemēram, nenosodīt! Ha, tas lūk ir šodienas izaicinājums.