Varētu es arī uzkrāsot sarkanas lūpas un justies koķets un valdzinošs. Taču citu acu skatieni uz ielas teiktu kaut ko citu. Tas nozīmē, ka lūpu krāsa vai padomi sievietei/vīrietim ir īslaicīgas butaforijas, jārok dziļāk, kur ir tā brīvība? Vai es rūpējos par sevi kā par dzimumu, lai mani pieņemtu, ka nesāju svārkus vai bikses, vai tomēr rūpes par sevi izriet neatkarīgi no dzimuma? Varētu uzrakstīt grāmatu, kā atbildi Uģim Kuģim, dzīve kā flaberim. Esi kā flabers! Tam nav formas (ne vīriešu/sieviešu), tāpēc to nevar salīdzināt ar citiem.