Pamestās alus rūpnīcas ziemeļu siena ir nosarmojusi balta, it kā atgādinot, ka celtne ir pamesta laika zobam uz lēnu sadrupināšanu. Pa logu turpinu vērot apkārti. Divdesmit ceturtā decembra rītā uz ielas nav gājēju, netraucās automašīnas. Šķiet, ka esmu atmodies nedaudz par agru. Noceļu svilpošu kafijas kanniņu. Ķēķis piepildās ar atmiņām. Tās salīp virs gāzes plīts flīzēm kā tauku pleķi, kurus nevar nepamanīt, bet neceļas roka kārtīgi noberzt. Kāpēc šajā brīdī no apziņas tumšajiem kaktiem jāizceļ dāčas Ziemassvētku rīts?

“Lai tev viss ir labi. Lai tu esi laimīgs,” klusā balsī vēlu labu.

Nedaudz skaļāk, lai apklusinātu domas par Juri. Bērni bieži naivi tic pieaugušajiem. Nekad neesmu ticējis ziemassvētku vecītim, bet esmu ticējis, ka patēvs mani varētu mīlēt tikpat stipri kā miesīgu dēlu. Šī ticība manī tupēja un gaidīja īsto brīdi, lai aizšķiltos divpadsmit gadus jaunā zēna prātā kā neapvaldāms ugunsgrēks. Atzīstos, ka tas joprojām gruzd.

Toreiz Ziemassvētki noritēja kā ierasts. Galds lūza no vecāsmātes pagatavotajiem ēdieniem. Kūpēja dzeltenie kartupeļi. Smaržoja sautētie kāposti ar speķi. Un pīrādziņi apsmērēti ar olu laistījās viesistabas lustras apgaismojumā. Mamma padeva karbonādes. Juris salēja šnabi un pirms svētku tosta iebēra mutē sauju pelēko zirņu. Esot jāapēd visas asaras! Pēc katras nākamās glāzes viņa mati izspūra arvien vairāk. Mēle samežģījās. Un tad viņš izspļāva to, kas mani mocīs vēl ilgi.

Es knibinājos gar tikko uzdāvināto zīmuļu penāli. Pa ausu galam dzirdu, kā Juris stāstīja par savu tēvu un armiju.

“Biju pelnījis, vai nepelnījis, bet siksnu dabūju. Tēvs lika atnest.. Par visu..” Juris miglaini turpināja stāstīt, “Viņa dusmas nebija paredzamas.”

Kādā brīdi Juris pagriežas pret mani. Pilnā nopietnībā caur stiklainām, labvēlīgām acīm viņš lūkojās uz mani. Un ierosina, lai saucu viņu par “tēvu”.

Protams, ka biju priecīgs. Mēs apskāvāmies. Juris mani sabučoja un paņēma klēpī. Mamma un ome smaidīja. Abas pacēla glāzītes un es sajutos, tik tuvs ar viņiem visiem.

Nākamajam rītam, pēc Ziemassvētku vakara, bija rūgta vērmeļu garša. Ierāpos gulta pie Jura un mammas. Pāris reižu sapurināju Juri svinīgi saucot: “Tēti, tēti celies!” Ārā rēja kaimiņu suns. Pret ārdurvīm biju atstutējis no šķūņa izvilktās ragavas. No kaimiņu māju skursteņiem stāvus pacēlās dūmi. Kuru katru brīdi no debesīm nobirs sniegs.

“Es neesmu tavs tēvs,” viņš dusmīgs noņurd. Vēlāk jau pie brokastīm, kad mēģinu atkal teikt “tēti”, vienīgi šoreiz vārgāk, it kā būtu neprasmīgi norijis šo vārdu. Juris, galīgi aizmiegojies, izskaidroja, ka labāk viņu tā nesaukt. Kaut kā galīgi aplami izklausās. Un es apradu ar šo domu, ka tur ir kaut kas aplams.

Katru gadu uzpeld šī atmiņa un noenkuro mani pie sveša krasta. Vienīgi šogad pamanīju, ka virs horizonta ir plašas debesis un nav jādusmojas, ka tās mainās līdz ar rītausmu.