vils_rifkes ([info]vils_rifkes) rakstīja,
@ 2022-05-13 20:43:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Omes dārza mājiņa
Dārzā salasīju pirmās skābenes, rabarberus un nogriezu vienpadsmit sarkanas tulpes. Mūsu ar G. stādītie siltumnīcas tomāti izskatās ļoti vārgi. Kaimiņš mierināja, ka vēl ieaugs. Naktis aukstas. Es zinātu, ja neatbrauktu tikai divas reizes nedēļā. To viņš neteica, bet es tā nojautu. Kopš ome dzīvo Rīgā pie mammas. Mans bērnības drošais patvērums ir zudis. Īstenībā tas sāka sairt, kad viņai palika grūti pārvietoties. Es bieži izplūdu dusmās, ka viņa ir savecojusi. Viņa pārsālīja ēdienus vai dažreiz aizmirsa kaut ko noņemt no plīts. 
Māja bez viņas atgādina malkas šķūni. Apkārt mētājas nojautie koka plaukti, ozolkoka laulības gultas rāmis, dekoratīvās siena līstītes. Es gribu ātri atjaunot istabas un steigā aizmirstu, ka sagrauju daļu no savas bērnības. Varbūt tas ir absurds. Kāds sakars smilškrāsas linolejam vai krāsns mūra flīzēm ar bērnību? Mēs nepārtraukti radām atmiņas, tās nosēžas uz priekšmetiem kā putekļi. Lai kādu dienu saskaroties ar ādu tie izraisītu savādu kutēšanu vēderā.


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?