 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
Nospiedumi
Šodien Rīga atgādina Hang Džong pilsētu, tā atrodas trīs stundu braucienā no Šanhajas. Tur katru dienu koku zaļās lapotnes ir nokārušās smagas no lietus. Gaiss mitrs un smaržīgs, sajaucies ar saldenu ziedu aromātu. Debess pelēka, aizķepusi pelnu marle. Arī Daugavas lēnais plūdums man atgādina Hang Džong rāmo ezeru – Si Hu. Ķīnzīmes toreiz es apguvu ar patiku, mana kļūda bija tā, ka tās uztvēru estētiski. Varēju vienu ķīnzīmi jeb handzi rakstīt visu dienu uz speciālas, baltas lapas ar sarkaniem kvadrātiem. To uzvelk noteiktā secībā un ne savādāk. Skolotājs uzreiz varēja noteikt, vai students ir ačgārni uzvilcis kādu handzi atslēgu. Ir kārtība, kurai vienkārši pakļaujas gars. Ķīniešu gars, ne mans. Es atgriezos pēc gada.
Tramvajs pārpildīts ar skolēniem, un viņu platajām mugursomām uz pleciem, it kā viņi būtu stāvoši gliemeži. Apsēžos blakus kalsnai sievietei, kura tikko atvadījusies no viena gliemeža. Pavada viņu ar skatienu līdz tramvajs attālinās no pieturas. Nākamajā pieturā pie zivju paviljona, iekāpj skolnieks ar gaiši brūnu armijas mugursomu. Priekšpusē uzlīmēts sarkanbaltsarkanais karogs. Jaunietis klausās mūziku un līgani kustās līdzi melodijai. Mugursomas priekšpuse ar karogu pa reizei pieskaras manam vaigam.
Atceros, kā svētdienās ar omi gāju uz baznīcu. Tūlīt pēc grēksūdzes es skūpstīju priestera talāra malu vai pāri biktssolam pārkārto zīda šalles krusta izšuvumu. Vienreiz es priesterim grēksūdzē teicu, ka neticu Dievam. Viņš palaida gar ausīm manu pusaudža ticības krīzi un turpināja jautāt, vai es nenodarbojos ar seksu pirms laulībām. Es no šoka aizmirsu, ka iespējams Dieva nemaz nav. Un atbildēju, ka neko tādu nestāstīšu. Viņš teica, ka tādā gadījumā nevarēs man atlaist grēkus. Pateicu, lai neatlaiž un pirmo reizi nenoskūpstīju rubīnsarkano sirdi ar liesmojošajiem zelta diegiem.
Tagad mans gars ir sarūsējusi nagla, uz kuras pakārta ekseļa tabula ar nesasniegtiem pārdošanas mērķiem.
Dārzā salasīju pirmās skābenes, rabarberus un nogriezu vienpadsmit sarkanas tulpes. Mūsu ar G. stādītie siltumnīcas tomāti izskatās ļoti vārgi. Kaimiņš mierināja, ka vēl ieaugs. Naktis aukstas. Es zinātu, ja neatbrauktu tikai divas reizes nedēļā. To viņš neteica, bet es tā nojautu. Kopš ome dzīvo Rīgā pie mammas. Mans bērnības drošais patvērums ir zudis. Īstenībā tas sāka sairt, kad viņai palika grūti pārvietoties. Es bieži izplūdu dusmās, ka viņa ir savecojusi. Viņa pārsālīja ēdienus vai dažreiz aizmirsa kaut ko noņemt no plīts.
Māja bez viņas atgādina malkas šķūni. Apkārt mētājas nojautie koka plaukti, ozolkoka laulības gultas rāmis, dekoratīvās siena līstītes. Es gribu ātri atjaunot istabas un steigā aizmirstu, ka sagrauju daļu no savas bērnības. Varbūt tas ir absurds. Kāds sakars smilškrāsas linolejam vai krāsns mūra flīzēm ar bērnību? Mēs nepārtraukti radām atmiņas, tās nosēžas uz priekšmetiem kā putekļi. Lai kādu dienu saskaroties ar ādu tie izraisītu savādu kutēšanu vēderā.