Zārks bija atvērts baznīcā pie altāra. Katoļu dievkalpojumos neviens īsti nesaprot, kad piecelties un kad notupties uz ceļiem. Izskatījās pēc slikti iestudētas izrādes. Es mierīgi sēdēju un necentos iesaistīties. Vienā brīdī izvilku piezīmju blociņu, pierakstot cienīgtēva runu: “Prieks, ko dod ticība... taisnīgiem pestīšana nāk no Dieva… ģimeni iedibinājis pats Dievs, nav labi būt vienam… Dievs tāpēc radīja cilvēku, lai varētu pakļaut zemi… Noslēpumi ir paslēpti no pārgudrajiem, bet atklājas mazajiem… ticības jūgs, bet viegls… ” 

Pēc dievkalpojuma devāmies uz kapiem. Krita sniegs. Zeme bija apsalusi apkārt izraktajai bedrei. Kad kaprači grūda zemes klučus virsū zārkam, tie atsitās skaļā troksnī kā smagi akmeņi. Visi salika ziedus un māsīca nobēra tos ar maltiem pipariem, dažus ziedus aizlauza pie trauslā stublāja. 

Atgriezos dzīvoklī pie G. Pirms novilkt uzvalku, ielēju glāzē upeņu balzāmu. Ja nav pacelta glāze, nevar būt runas par mūžīgo mieru. Tāda nepabeigtības sajūta pēc bērēm ar visiem pulcēšanās ierobežojumiem. Apsēdos un atvēru datorā e-pastu un izlasīju, ka vienu manu iesūtīto stāstu nepublicēs. Esot pārāk daudz notikumu, kuri nesavijās kopā, tie jāattīsta lēnāk un mierīgāk. Neesot vērts likt komentārus, jo 1500 vārdos jāattīsta tēli un motīvi. Ielēju vēl vienu upenīti un atvadījos arī no stāsta.