Novilkta līnija
Pa vasaru mazdārziņā mēs ar Dimu izdomājām spēles.
Holod i Zhara bija mūsu fantāzijas augstākais sasniegums. Noteikumi bija pavisam vienkārši. Mēs novilkām līniju uz smilšaina ceļa. Vietā, kur aličas meta ēnu atradās
Holoda valstība. Saules apspīdēto pleķi pārvaldīja
Zhara. Dima bija
Holod, kurš mājoja mūžīgajā aukstumā un
Zhara karstumā. Viņi nekad nesatikās, bet varēja runāties uz ceļa novilktās līnijas. Ja garām brauca mašīna, tad mēs pagājām malā un pēc tam ar kājas papēdi uzvilkām jaunu līniju. Mūs šādos apstākļos bija nolicis kaut kāds lāsts sen atpakaļ.
Zhara runāja latviski, bet
Holods krieviski. Parasti visa spēle pagāja, ka Dima grauza nokritušās aličas un es mētāju nazīti, līdz mūs abus nepasauca pusdienās.
Jānis, Silvija un Artūrs zināja mūsu leģendāro spēli. Vienīgi mēs nepratām to līdz galam izstāstīt, lai apjukušie draugi varētu saprast kā to īsti spēlēt. Pirmais, ko Silvija ierosināja bija latviskot spēles nosaukumu. Mēs sākām ar to, ka viens bija karstums un otrs aukstums. Tā kā Silvija bija meitene viņa nevarēja būt vīriešu dzimtē “karstums”, mēs nomainījām uz “tveice”. Artūrs arī nevarēja izprast aukstuma varoni un nekas īsti nesanāca. Jānis ierosināja trešo apgabalu kokā. Vienīgi neatradām nevienu piemērotu dabas īpašību, tāpēc palikām pie apzīmējuma "Jānis kokā". Viņi izrādījās pilnīgi nederīgi materiāli, lai izprastu šo radošo improvizāciju. Beigās atmetām ar roku un gājām pie Arūrā spēlēt The Sims uz maiņām pie datora ekrāna.
Ko mēs īsti darījām? Es arī īsti nevaru paskaidrot. Var būt vienkārši sēdējām pie novilktas līnijas.