Masiere iedrošina mani ienāk dzīvoklī. Noslauku kājas akurāti tamborētā sedziņā, kas agrāk droši vien bija pārvilkta pāri spilvenam uz dīvāna. Pakarinu virsjaku uz vadža. Pie spoguļa salikti koši plastmasa ziedi. Sekoju mazā auguma sievietei, kura nemitīgi berzē rokas it kā tās būtu nosalušas. Nelielā istabas siena ir noklāta ar svētbildēm, pat kalendāram virsū bija Jēzus. Uz pīta galdiņa gulēja dzeltenīgas prīmulas, blakus atvērta Bībele. To, ka tā ir grāmatu grāmata, sapratu uzreiz. Novelku džemperi un apguļos uz masāžas galda. Viņa būs no tām masierēm, kuras pļāpā. Degunā iecērtas asa eļļas smarža, šo smaržu es atceros, Irbītes mamma viņu man smērēja, kad biju apdedzinājis īkšķi gar vafeļu pannas. Līdz kāzām sadzīs, viņa gardi smējās un miedza ar aci Irbītei. Es neskaidroju un Irbīte arī nē. Dažas lietas ir labāk neskaidrot. 

Pļāpīgā Masiere uzlej eļļu uz savām plaukstām un izber uz manis jautājumus. Vai esi precējies? Neesmu. Vai ir bērni? Nav. Cilvēki stāv rindā pēc potēm. Tu potēsies? Esmu. Iestājās pauze. Pēkšņi sajūtu, ka pat ikona, kurā Svētā Veronika tur rokās Turīnas līķautu ar Jēzus seju met nosodošus skatienus. Masiere atsāk masāžu, aktīvāk un spēcīgāk, rīvējot ādu, it kā mana āda būtu apdegusi saulē un viņa tagad to noloba. – Psalms 91 jāskaita, – Masiere nosaka. 

– Aha, – īsi atbildu un padomāju, ka tad jau labāk dzeju. 

Viņa vairs daudz nerunā, droši vien negrib vilties manī vēl vairāk. Uz beigām Masiere velk pa manu muguru vēsu oli, kurš sit ar elektrību, tik sāpīgi, ka salecos. Īpaša akupunktūras ierīce. Neesmu drošs, vai viņa mani fiziski nesoda par to, ka esmu vakcinējies.