Šodien noskaitos ne pa jokam. Biju nolēmusi māšukam uzdāvināt Andersena pasaku krājumu. Atradu tādu smuku tumši zilos vākos. Tagad nesaprotu, kur to mēslu lai grūž.
Nē, nē – nepārprotiet! Ne jau Andersenu es te lamāju, bet redaktori par tik brutālu pasaku izvarošanu vajadzētu izvārtīt piķī un spalvās un uzsēdināt uz mieta.
Vispār neciešu ievakumētās grāmatas, kurās nav bez atplēšanas iespējams ielūkoties. Un paldies augstajam Grāmatu un Literatūras Dievam, ka mana patikšana uz pasakām ir tik liela, ka es iepakojumu atplēsu, lai mazliet palasītu. Mana māsa šo grāmatu nedabūs, jo:

„Mazā Nāriņa”
Kad nu skuķim uz sauszemes galīgi ļubestībā nepaveicās, ragana viņai prosto tak atdeva atpakaļ asti un balsi un nu viņa gluži vienkārši sēž zem ūdens un joprojām skumst par princi.

„Nelokāmais alvas zaldātiņš” kopā ar mazo baletdejotāju dzīvo ilgi un laimīgi ( tikai vēl piezīme par bērnu un mazbērnu daudzumu pietrūkst), nevis kopīgi sadega kamīnā.

„Karaļa jaunajā tērpā” karalis nez kāpēc ielās neizgāja vis pliks, bet punktainās apakšbiksēs. Tas laikam lai pasargātu bērnu dārgo psihi no kārtējās traumas. Diez kāpēc man nedz bērnībā, nedz arī tagad teikums „Karalis ir pliks” neko traumējošu nav nodarījis.

„Sniega karaliene” bikiņ pavizināja Kaju (kurš atradis spoguļa lausku, bija to ielicis kabatā un kļuvis nejauks) savās kamanās, pateica, ka viņš ir slikts puika un palaida mājās. Tad viņš atcerējās par stikla gabaliņu kabatā, izvilka to laukā, gabaliņš izkusa un Kajs atkal kļuva labs. Tas laikam par lielu prieku mūsdienu emancipētajai Gerdai, kurai nebija jāvazājas pa puspasauli, lai atvestu mājās savu nekam nederīgo vīrieti.

Pasakā „Cūkgans” par skrandaini pārģērbtais princis no augstprātīgās princeses par savām brīnumainajām mantām pieprasīja iespēju skūpstīt viņas Roku (!) vispirms desmit, un tad simts reizes. Lai tik mazie bērni ko nepārprot! Es tik nesaprotu, vai princeses tēvs karalis bija tikpat jucis, cik mūsdienu redaktori, ka rokas skūpstīšanas dēļ patrieca savu meitu pie visiem velniem?

„Meža gulbjos” jaukajai Elīzai ar neviens diezko pāri nedarīja, nedz viņu kāds par raganu apsūdzēja, nedz uz sārta vilka. Un brālīšus viņa visus izglāba bez jebkādām problēmām. Un nevienam pat nebija jāpaliek ar vienu spārnu rokas vietā.

„Neglītajam pīlēnam” ar izpalika liela daļa viņa nepatikšanu, bet visumā viņš beigās bija tikpat laimīgs, kā īstajā pasakā.

„Īkstīte” pie sava prinča arī tika apbrīnojami viegli.

Dažas no pasakām īsti neatcerējos oriģinālā, tāpēc nevarēju salīdzināt. Bet saīsinātas ir visas kā viena.
Bērni ir palikuši netraumēti, bet man būs paliekoša trauma uz visu mūžu un es nekad vairs nespēšu iegādāties ievakumētu grāmatu. Varbūt pieprasīt no Zvaigznes ABC kompensāciju par morālo kaitējumu?


Grāmatu kādam nevajag? Smukos zilos vākos, gaišām ilustrācijām? Atdošu par velti!
Aiz cieņas pret iesējēja darbu - nespēju izmest miskastē.
Aiz cieņas pret bērniem un autoru – nespēju iedot kādam bērnam.

P.S. Grāmatu un autortiesību lietās gudrie! A šitā vispār drīkst? Pārtaisīt literārus darbus!
Da būtu kaut uz grāmatas uzrakstījuši, ka šī ir pārveidota un saīsināta pasaku versija.